"Es katru dienu eju uz darbu un cīnos tikai tāpēc, lai tev būtu šitie visi kaviāri. Bet ko es redzu, kad pārnāku mājās? Izpūrušu, raudošu sievieti, aizvakardienas drēbēs!"

Kas man tieši taisni sāp ir tas, vot, kur viņi par piemēru to visu ir likuši? Piemēram, bija tāds tv iestudējums "Pļavas arfa", točna saku, kā tagad atminos, protams, viss tāds neveikls, bet šausmīgi jauks, nupatai modei, kad visu tādu miglainu un sapņanu taisīja, kā tas nabags garāks pie stieņa centās izšaipīties unē, šitāte, ar kurpu smēru pa visu seju un vati zobos, tādā jocīgā kleitē, neatceros neviena paša aktiera, demit, bet bija. Vai "Sarunas ar tīgjeri", kur Gundars Āboliņš ar tīgjeri runāja, pēc tās jaukās grāmatas, kuru es tik ļoti savulaik mīlēju, ka esmu nomīlējusi pusi nost un tā puse, kas saglabājusies sastāv no vēl vairākām pusēm. Vaij, vēl bij tāds, ar Plēpi, studijā uzjemts, kur viņš bija skumjais klauns, arī viss tāds miglains, oranžās nokrāsās un balõni un viņš tur tāds, jauks kā svētdiena, platās biksēs, kā jau Plēpis, skumjā pagājšās bēŗnības seja, tikai tādā nosapņotā līmenī to visu atminos, cik sen tas bija, bēdīgas dziesmas arī viņš tur dziedāja. Vai Punktiņa un Antõns, šitais brīnišķais, kur Vazdika Hiršam mauca ar pannu, ko mēs ar hamish un viņa brāli vēl un vēl un vēl uzvedām Mārtiņielā, es, protams, biju Berta, ar pannu sitēja, to mēs, protams, visu saskaņojām, nutur, kurā brīdī viņam no aizdurves jāizliecas, bet man jāsit, atkārtojām pat pa vairākām reizēm, cik jautri tas bija. Aimīn, viņiem tak tāpatām nav ko raidīt no saviem torņiem, izņemot slimās Stīlas murgus par fermām īrijā, kapē nevar izkašņāt savus arhīvus un ļaut cilvēkiem bišku pašņukstēt sentimentā?

Vēl bij tāds, pēc kura es bij trakoti samīlējusies Skrastiņā, tanī, kas Guntis (jo viņam tas taisnais deguns un formā viņš tur tērpts, tāds stalts), tur bij stāsts pa to, ka māsa (?) otras vietā rakstīja vēstules kaukādam zaldātam un tas zaldāts ņēma un atbrauca ciemā un ta bij tā lielā sadabūšanās un viskādas peripetijas.