Sapnī, tātad, vēroju spektākli, ka tik tas nebij kāda variācija par tēmu "Aprociet mani zem plintusa". Pilna skatuve kruzuļos, īsbiksēs un parūkās tērptu ļaužu, domājams, ka gjimene kaukāda tā bij domāta, ap apaļo galdu sasēduse, vakarē, vārdsakot, nutur visas lietas mamzeļas izšūn, vecatas kauko tur savādāk bakstās, nuja un tiktāl sabakstījās, ka ņēma un sasita kaukādu mērcestrauku. Nu, un tad sākās ņigu-ņegu, dzimtas naids un škandāli, visi grūsni no brāļiem un staļpuikām, nu un tādas lietas, ar ik pa brīžam čupā sakrišanu un iedziedāšanos. To intirgu pa vidam lāga neatceros, bet beigās uz skatuves iznāca teicējtētiņš, vai kā nu tur tos ik pa brīžam visa paskaidrotājus sauc, zeķbiksēs un samtā viss tāds, pūderi kaisīdams un nodziedāja tā: "Tas tiešām nenotiktu tāāāā, ja nebijs poda sasistāaaaaaā!". Un tad krita priekškars, viss tāds barhotnijs. Kruta.