Kniebiens tamburā

Un tātad, kad biju sasniegusi vilciena Rīga- Rēzekne sastāvu uz otrā perōna, mani tur sagaidīja viegli ielīgans latvijas dzelzceļa uniformā tērpts pavadonis un steidzīgi pastumdams malā lauku vecenīti ar visu savu būtni pievērsās man, veltīdams tādu balss intonāciju, itkā es būtu tērpusēs visa tādā kairinošā kombinejā, proti:"Tā,tā,tā... un kas tad te mums tāds ira?" viņš sēca, uz ko atbildēju, apzinīgi uzrādīdama savu braukšanas dokumentu. "Āhā, ahā, ahā, vagouns numur divi," viņš secināja, to viskādi čamdīdams un pret gaismu cilinādams "jums, lūdzu šeit!".Tā viš, vārdsakot, tā vismīļi vedināja mani pa trepīti, padoudams rouku un tā, reveranss priekšā, kniksis pakaļā, līdz kādā pusceļā, kā jutu, cītīgi vērdamies manā, laikam jau stipri tobrīd aicinošajā, ēnas pusē viš sarunu turpināja, sēri skaitīdams " Zhēl, zhēl..," vienlaikus, ar izteiksmīgu "PLOPŠ" iekniebdams man dibinā, "a es būšu pirmajā!"