Nu i semeika, ziniet. Līka fjokla, kas veltīgi cenšas koncentrēt skatienu uz ekrāna 6to prātu un neaizmigt ar papirantu zobos, cītīgi rakstīdama sms ar nenoteiktu jēgu, par piemēru: "Ou, es piedzēŗu vīnu tāpat. Un tavs sms pavisam spokaiņī kā špoks" vai "Davaj, pietiek jokoties, jāvelk pančõ un jātop laimīgiem" vai "Un Villišs štenēdams apkalpo bērnus", tikpat līku, bez naktsmājām palikušo brāli no kroga gaidīdama, kas teju pārveļas pārpa slieksi kopā ar pudelsbrāli un kliedz "Eu, pietrūkst divi lati vīnam!" uz ko es līku pirkstu kosmosā izstiepdama atbildēju, ka tādās elitārās ielās kā blaumaņa jau nu gan pat  kvaņškara maksā astoņus latus, nezinu, no kurienes tas, godīgsakot neesmu intrasējsies par kvanškaras izcenojumiem šajā regjiõnā.
Šorīt atstāju jauniešus kolektīvi saceram Ziemeļnieka cienīgus pantus pie virtuvsgalda, tādi smuki, ziniet.
 Vot jaunatne pošla, kad es augu, tad visi puiki bij tādi metru gari, pumpaini rūķi, šitādu staltu, labi noaugušu un pieklājīgu jaunskungu jau  nu gan toč nebij, cik atceros vienaudžus tā ap astoņpadsmitiem, šie allažiņ dumi ķiķināja un zīmēja ficukus uz galdiem.
Starp citu, brāls vēstures ekzāmenu nolika uz A, prikiņ?! (Tad redz ko nozīmē labi apasiņotas smadzenes).

Ko darīt man, ja klavjatūra neļauj internetos rakstīt burtu "gj",(ķ,ļ,ņ,ŗ redz dod, a pret šito kaukāds aizspriedums) võrdos pat dod, a internetos, redz, nedod, obidno tomēr, a ja nu es gribu rakstīt, nutur "Gjedert, rimsties!", "Kāda jums glīta gjimnastika!" vai "Gjeķis jūs, ne gjeks!". Ko tad? Ko tad, es jautāju.