Fjokla, ziniet, ir satverta eža cimdos. Saule pa zemes virsu tā vien klimst, palēkdamās, bet õpis saplānojis daudzus tumšus darbus, tādus kā mēzt mājas un revidēt pagrabus, tanu lienu es pazemes tumsībā dažādus akaču glumekļus, ziemas ēnekļus un tīmekļu baismekļus trenkādama, pie sevis aibažubažu skaitīdama un tverdama pie, nebūt ne dzejnieces, tīri miesiskās krūts. Drīz mukšu ezera niedrās ar fufciku, pīpjiem un beirūtu ausīs. Vēlāk, mans dārgais draugs, pastāstīšu kā man krūmos ņekijs sergejs uznāca.