Jūs taču vēl aizvien esat mani mīļie draudziņi? Palīdziet grõšiņai atrast grāmatu:

Jūtu, ka dzīvot bez tās nevaru. Polāris- tālu, auksts, s ņizu dujet, kājiņas īsas utt.

Un ta es biju Polarisā un nopirku Fainu R., bez smukās bildes uz vāka gan, bet tomēr, un ta es biju Rozē, kur vispār visas cenas nolaiduši un nopirku Peļevinu, Saldumu Karali Ķuzi (pa latu katru) un visbeidzot arī Frīdas grāmatu, eita sagaidi, ka kāds iedos palasīt. Varen iztērējos, vārdsakot:)

Tagad, kad bij uznākušas tās saulainās un aukstās ziemas dienas, nevarēju atcerēties aiz kam šīs man liek justies tākā tādai Garkājtētiņa aizbilstamai (kā nu šai bij vārds) vilcienā uz tikšanos braucot.
Tad lūk, tādās aukstās ziemas dienās, õme aiztaisīja savu somu- "knikts" (kas nozīmēja tikai to, ka mēs iesim piedzīvojumos) un pēc brīža jau mēs atradāmies vienā vai otrā pieturā,  (tā pirmā būtu Jaunciema autobusa pietura, bet tā otrā- Mežparktramvaja).
Un lūk, ja mēs stāvējām tai mežparkpieturā, ta tas nozīmēj, ka mēs braucam ciemos pie Ainas tantes. Ainas tentei bij smuka, vecmõdīga māja ar viskādiem  antikvāriem loriņiem, zõfām, izšūtiem spilveniem, lapsādām, aktieru portretiem un grāmatām. Vēl tur bij gongs. Un ta viņas tur, saules apspīdētas, viesistabā pīpuļoja un ķiķināja (Te man diemžēl niveja pa papīru izsmērējās). Un es viskur slepeni ložņāju.
Vārdsakot, aukstās un saulainās dienās  ir jaiet ciemos.

Tagad nu nevarēs vairs tā, pa cibām sēdēt, tagad kartēs maršruti jāzīmē un kustībsaraksti jāsastāda un tas, vai zinies, pavisam nav viegli, sevuški mamzelēm bez lõģiskās domāšanas.
Esmu viscaur nozieķējusies flomīšiem, šitādu jaunatvērtajiem vietējiem reisiem zīmējot, tik diemžēl busiem tas nav tik viegli, viss pumpurojas un dalās un savienojas un uz Madonu kāds, nezinkāpēc, brauc caur Siguldu.
 Bažu manu lielu bažu /roku vicināšana/- Kā lai sasprauž visu pa vietām! Bažu manu lielu bažu /roku vicināšana/- un kā vēl to lai paskaidro dizaineršai, kas ir vēl dumāka par mani.
Un vēl,- man ir 103 dažādu veidu maršrutu, ko visdrīzākā laikā jāapvieno vienā mazā, smukā, kabatas formāta sarakstiņ-grāmatiņā.
Apdirstiņies un nepieceltiņies... un tintē noslīcināties, mīļie draugi! /traģisks paklons/

Baigi lecīgie vispār tie sprancūži no ceļveža "petit futē"(lūpas tūtiņā), atceros pagājšgad bij atvilkušās divas tādas mormõņveidīgas dūdas, ko pēc tam mūsu šoferi laikam bišku sakratīja ceļā uz Tallinu, ta šīs kļuva tādas makten neapmierinātas un sūtīj man vēstuli (elektrõnisko), sak, paldiesdievam, ka jūs neparakstīj līgumu, mēs šitādus, nekulturālus kratītājus, nemaz reklamēt negribētu (pa tūkstoc eirõ? hahā, franču perdõ!).
Šogad, savukārt,-vēl nav gana, tāc safrizēts liliputs atpirdās, ka es šim teicu,sak,oiku man žēl, ka šogad tomēr nevaram līgumu slēgt, naudas nava vispār, pizģec,pizģec. Šis saka- a man jūsu žēl, kas tagad nereklamēts Sprancijā (pa 3000 eirõ?... ha, franču perdõ!)
Es domāj,- eitaktudirst, šķībais Eifel, vaidzēj vēl iemest viņam arkautko.