Nakts. Tumšs. Visapkārt šalc mežs. Tālumā iekliedzas pūce.
Iet Marija, sažņauguse pauniņu pie krūc, un pie sevis atkārto: "Vai, vai, vai- ka tik maniaks neuznāk!, VAI, VAI, VAI, ka tik M-A-N-I-A-K-S neuznāk..."
No krūmiem atskan balss: Vai,vai vai- ka tik tur atkal tā trakā, piselīgā Marija neiet caur manu mežiņu!"

Lūk, ar šo vienīgo aņuku, ko atceros no galvas, gribēju teikt, ka man vakar točna maniaks uznāca. No darba nākot, caur Āgenskalnu ejot. Zeltītā milzu džipā. Sekoja man pa visām šķērsielām (es aš domāju, ka beidzot vajāšanas māniju būš noķēruse), ar bļāvieniem: "Podvezu,ei, podvezu!", kamēr tiešām "uznāca" pie "Drogām"- vārdsakot, piebrauca priekšā ar savu spararatu un teic, ka sen jau esot mani šajā maršrutā pamanījis un gribot mani aizvest, es saku: "Atkāpies, sātan!" un pazūdu "Drogās". A, ko domājies, stāv, padla, pie durvīm- vaktē!" Kautkā jau ar dievu uz pusēm ės no šamā atkratījos, bet nu IBIORIO, kā man tā suga riebj. Normāls vīrišķis pa ielām meitenes nelasa, lai arī tās būtu tik brīnišķīgas meitenes kā es.Ho-ho!