Dažreiz pati brīnos, cik lieliska esmu. Sēdēju vakar nebeidzamā rindā pie daktera, kopā ar mirstošām (pēdējos 25 gadus jau kā) večiņām un vecīšiem un gaidīju, kad večiņa(tolstožopaja- kā viņu mīļi nosauca blakussēdošais opīc), kas jau stundu kā aizņēmuse daktera kabineju ar visām savām nebeidzamām kaitēm un nimaz atlikušo 1,5 stundu i nedomāja lasīties ārā. Un, lūk, kad šī tolstožopaja babuļka beidzot iznāca, aizmigusē rinda tīri aš salēcās, kad es cēli norādīdama uz pulksteni, kas rādīja bez piecām minūtēm līdz pieņеmamā laika beigām teicu biedra Bendera vārdus: "Лед тронулся, Господа присяжные заседатели, лед тронулся!" un dobji nozviedzos! Lieki piebilst, ka neviens cits tai dienā pie daktera netika.