Man jau gan šitāds laiks tikai atgādiana, ka sen neesmu nesuse viršus omei uz kapiem!
2 vietas, kur SĒTA tiešām ir norobežojoši jūtams faktors- kapi un trakāmāja! Aiz tās, tur viss normāli- tramvaji brauc- babuļkas ar reņģēm ved...Tik tu tāds, nevar saprast, pa vidu kaut kāds gadījies. ne īsti traks, ne īsti normāls. ne dzīvs, ne beiKC. bļatjs!

Bet trakāmāja tomēr bij' mana mīļākā darba vieta. Daudz visādu atmiņu. Bail, ka nepazūd. Piemēram, kā mēs nesām ar smuko, trako puisi miskasti- rudenīgā, tumšā lapkritī (tie, kas tur bijuši jau zin- cik tur daudz koku un cik smuki izskatās, kad tais alejās viss birst), pietrūka tikai varžu lietus. un ta mēs sēdējām uz konteinera, pīpējām un skatījāmies pāri sētai kā darba ļaudis pa ielu šaudās un viš teica, ka es noteikti esot eņģelis, nokritis kopā ar lapām (njā,tikai tādā iestādījumā mani varētu nosaukt par eņģeli). un visas tās absurdās situācijas, kur pacients(vīr.dz) paziņo, ka naktī pie viņa ieradies Putins un padarījis grūtu, uz ko medmāsa atbild:"Oj, dorgoj, tikai manā maiņā nedzemdē!" !Un resnais Oļegs, ko balsis cīņā sauc un viš pieceļas un vēsā mierā iziet cauri trim durvīm, lai cīnītos ar ļaunajiem spēkiem uz Vanšu tilta. Un Ņikitušķa, kas pārraksta Zaļo zemi šifrētā valodā un sacer dzejoli:"Kto tronjet Renatu, papadjot v 1. palatu (uzraugāmā). Un kur ni vēl tas subjekts, kas, kamēr mēs šo pie gultas sējām, nemaz nepretojās un čamdījās man gar kājām...Bet nujā, bija jau arī sūdu daudz! Smējāmies tur, kur raudāt vajadzētu, bet tā dzīvi apliecinoši visnotaļ. Neba jau daudzām meitenēm tāda pieredze ira, bet neba jau obligāti viņa bija nepieciešama.