un ta es vislaik domāju par to vientuļo vīru, tai Latgalē, kalna galā, mājā, kur no trijām pusēm mežs un kur labā ieskrējienā, pa kalnu lejā var ieskriet tieši Ežezerā iekša (bļadj, kur te komati jāliek)un kur smaržo pēc niedrām un čiekuriem un kur bēniņos glabājas mans pistoļets, ar ko es pie piena sievas ejot, aizstāvēju sevi un opi no kovbojiem-naidniekiem. Un ta es domāju, ka nevaig tās atmiņas un tos stāstus vaļā laist, ka nepazūd viss. un tos krievu/ vācu lāģerstāstus un rupjās dziesmas, takšu vaig pierakstīt- cik ta vēl dzīvu tādu vecu poļu, kas gan krievu, gan vācu lāģeros pabijuši un vēl ar prātu draudzējas? un ta es domāju, varbūt pa visiem šitiem radiem kopā sanāk viens tāds aizkustinošs "Todien mūsmājās", nu tā, iz mana skatupunkta.

a tas joks par aktieri, kam jāiemācās tikai viens teikums, jāuzskrien uz skatuves un jānobļaunas -Goņec iz Pizzi, a viš izskrien un nobļaunas- Pizdjec iz kamming!
A ta es arī saku- Pizdjec iz kamming! un aizeju pie zobārsta.ai.