4. Marts 2019 (23:27)
iive atnāca ar otām
4. Marts 2019 (10:47)
Es saprotu, ka tizli! Bet man arī gribas ierakstīt smiltīs. Tavs pědějais komītis pie manis ir pie vaļā palaistās copes, "Avanti uccello :)" tas saka. Un tagad arī es saku. Un tas ir brīnumains, pats skaistākais komītis. Un měs dejosim pie tā kamīna ar tām granātakmeńu krellěm un měs smiesimies!
14. Februāris 2018 (11:13)
man ļoti steidzami vajag, man vēl bišku jāpaslimo, un, kak toļka, tak srazu, man ļoti steidzami vajag visus čehova sējumus, latviski un oriģinālā, latviski, jo es visu gribu uzreiz un ātri, bet to oriģinālo, ko žļambāt pie krāsniņas, tā čāpstīgi un piekožot tās garšīgās vafeles, flokī, nē! kur vieta?! es labāk šito ziemu atcerēšos tā, ka man uzradās Flokī un Čehovs, mi s vasiļiem obriļi drug druga, tas tak ir nekas cits kā mīlasstāsts un šodien tak pieklājas sēdēt ar pilnu klēpi ņezabudkām. Divām, ja precīzi, tūlīt izdomāšu trešo, lai nav uz miršanu. (UPD. Vēstuļdraudzene, tak)
Kā jums mazā, dusmīgā meitenīte? Man ļoti patīk viņas skatiens, viņai oriģinālā uz pleca ir smaga shvačika roka, bet to es nogriezu.
Kur grīziņkalnā tuvākais grāmatu antikvariāts, tas uz čakenes funkcionē, vai sen jau vairs ne? es iešu pakaļ ar lupatu somu, man, lūdzu, čehovu par visu naudu, un šampi visiem!
13. Februāris 2018 (13:59)
Šo konkrēto, ko mēs tagad slimojam, saucot par Norvolkas vīrusu jeb ziemas vemšanas slimību. Ziemas vemšana, tātad! Cik precīzi. Tā nav nekāda varavīksne, bet ziema. Komentārā muzikāls veltījums visiem slimniekiem, dziedu es, kāds, kas pazīst notis, piespēlē.
13. Februāris 2018 (12:51)
"Tā nu ir. Drīz vajadzēs atstāt krastu, kur tik ilgi jau guļu, klausīdamies jūrā. Šovakar Bigsarā būs mazliet miglains, būs vēss, un es nekad neesmu iemācījies iekurt uguni un pats sevi sasildīt. Es mēģināšu vēl kādu brīdi dzīvot, klausīties, jo man visu laiku šķiet, ka tūlīt tūlīt sapratīšu, ko okeāns man saka. Es aizveru acis, es smaidu un klausos... Tāda ziņkāre manī vēl palikusi. Jo tukšāks ir krasts, jo vairāk dzīvu būtņu es tur sajūtu. Roņi apklusuši uz klintīm, un es palieku, acis aizvēris un smaidīdams, un es iedomājos, ka viens no viņiem klusiņām pienāks man klāt un es piepeši sajutīšu pie sava vaiga vai pleca iedobumā laipnu purnu... Es esmu dzīvojis." R.Garī
