Man patīk tas vienkāršais sievišķis, kas ieveļas pie manis trijos naktī un saka, ka - es gribu to un to, un arī dara to un to, un tad stāsta, - kāda es biju muļķe un kā es varēju tā iekrist un steidzami izsauc policiju, jo es nezinu kur esmu un man liekas, ka viņš mani tūlīt nositīs.
Un tad es zvanu policijai un man kaut kur pat nedaudz skauž, jo es varbūt arī varētu to gribēt, bet man katastrofāli pietrūkst tam laika. Un arī gribās šad tad ko muļķīgu izdarīt, bet kurš gan tam ticēs. Un es vienmēr zinu, kur es esmu un tas būtu – mājās. Un neviens mani te nenositīs tā vienkārša iemesla dēļ, ka es praktiski neizeju. Nē, protams, bija gadījumi, bet es pat neatceros kādā sakarā ... Interesanti, kam tāi sakarā varētu piezvanīt? |
