No sapņa atceros tikai vienu - vasara, un tur kaut kur pilsētas malā nokrita kaut kāds iznīcinātājs. Tāds smuks, maziņš, lidoja zilajās debesīs, tad pāris reizes noraustījās un nokrita... Loģiski bija jābūt sprādzienam, bet šis tikai sacēla putekļu mākoni. Tautieši izrādīja manāmu interesi un kaut kādi džeki, kas siltināja tuvāko māju uzkāpa ceļamkrānā un devās novērtēt situāciju. Nolēmu, ka iznīcinātājs nekur nepazudīs, aiziešu vēlāk. Kāpu pa trepēm, man pa priekšu gāja kāds sešgadīgs skuķis un dungoja lipīgu meldiņu...
Kad pamodos, aiz loga krita sniegs. Pasaulē nav taisnības, kāpēc kam tādam jānotiek tieši tad, kad man ir jāiet kārtot jaunu pasi, kas paredz mana tēla iemūžināšanu un kura sakarā es vakar pusstundu pavadīju friziera krēslā. Un tieši tagad, kad esmu gandrīz smuka, tur no augšas krīt kaut kāda nejēdzība. Droši vien, tai pašā sakarā arī acu krāsošanai vairs nav nekādas nozīmes. Viss velk uz to, ka šoreiz man atkal neizdosies ar savu smukumu pārsteigt pasauli.
Vakar pārdzīvoju par Kipru un Latviju. Ja šamējiem izdosies tas joks ar 10% nodokļi konta ieguldījumiem, dodu 100% ka mūsu 100 gudrie atbalstīs šo pasākumu un ieviesīs te tādu pašu. Ne jau velti pāris dienas atpakaļ, kad Maximā visai drazai bija 40% atlaide, liela piekrišana bija zeķēm. |
