Par to, ka man ir zobi esmu jau vairāk reizes sabiedrībai stāstījusi. Tā nu tas ir iegājies, ka viss, kas man pieder šādu vai tādu iemeslu dēļ iziet no ierindas. Šoreiz sagāja grīstē kāda vairākas reizes ārsta apčubināta vienība. Lai atrādītu problēmu bija jāgaida divi mēneši un tad beidzot pienāca tā diena, kad sagrabinot visus pēc virtuves remonta atlikušos naudas līdzekļus, iesēdos tai krēslā ar atvērtu muti. Jāpiebilst, ka pa diviem mēnešiem, kamēr gaidīju šo brīdi, no zoba nekas daudz pāri palicis nebija. Tomēr jaukumam ar urbi rokā izdevās stratēģiski svarīgajā vietā atrast kaut kādas saknes un atlikušajā pusstundā viņa uz tām man pieaudzēja jaunu zobu. Cik sapratu, zoba raušana izmaksātu lētāk.
Tagad kāpēc es to visu rakstu. Vai kāds man nepateiks, kāpēc zobu ārsti vispirms sasprauž pilnu muti visādus atsūcējus, kaut kādas zoba formas stalažiņas, ielien tur ar abām rokām... un uzdod jautājumu,- Jums nesāp? Ko viņi grib lai es atbildu? Neiet runa par to, ka fiziski atbildēt ar pilnu muti nevar. Nu labi, pieņemsim, man sāp. Es atbildēšu „jā” vai „nē” , vai pamāšu ar galvu. Kāpēc jāuzdod jautājumus uz kuriem nav iespējams atbildēt? |
