Viss sākas tad, kad no virtuves griestiem nokrita pamatīgs apmetuma gabals. Sapratu, kad jātaisa remonts. Pāris mēnešu laikā viss bija sarunāts – elektriķi, kas pārvilks elektrību, pieteicu gāzes atslēgšanu, nopirku flīzes, sarunāju puiku, kas to visu pasākumu īstenos. Vienā vārdā, šajās brīvdienās jāsāk. Visu vakardienu bīdīju mēbeles uz papīra lapas un nolēmu, ka šodien ir jāsagatavo guļamistaba virtuves skapīšu īslaicīgai novietošanai. Ak, Kungs! Kas būtu domājis, ka tā gulta būs praktiski nepaceļama, Pusstundu cīnījos ar matraci, tas nepačem nevēlējās trāpīt gultas rāmī, aplauzu VISUS nagus, līdz beidzot tas bija pie vietas un tad bezspēkā iekritu gultā, sirds drausmīgi dauzījās, tāds viegls reibonis un atslābums un tad... man uz galvas uzgāzās gludināmais dēlis! Pirmā doma bija, ka sen to koka dēli vajadzēja mainīt pret vieglāku, otra doma, ka labi, ka tikai dēlis un trešā, ka tas ir tikai sākums jo vēl neesmu sākusi pārbīdīt virtuves skapīšus...bet tās atrakcijas ieplānotas uz rītdienu. Ceru, kad meistari atnāks būs kāds, kas atver viņiem durvis.
Rodās jautājums- Ja es faktiski oficiāli strādāju mājās un darbs saistīts ar smadzeņu lietošanu, vai to gludināmā dēļa belzienu pa galvu var uzskatīt, kā traumu darba vietā? |
