| Rosos. Visu dienu. No paša rīta, kā tāds kluss pārmetums – pēdējais nenomazgātais logs. Kaut kā vakar, pēc tiem diviem, vairs nebija iekāriena, tāpēc metos tam rāmim virsu un ar skumjām konstatēju, ka rokas joprojām ir par īsu un tai sakarā ar organismu nekādu būtisku izmaiņu nakts laikā nenotika. Roku garums tas pats un tā parikte ar švammi galā, kas bija domāta roku pagarināšanai, arī neko daudz nelīdzēja. Līdz ar to stikla ārēja izskata spodrināšana aizvien apšaubāma un pats process bīstams. Tad skrēju pie zobu ārsta... Zobu ārsti man padara domīgu, man liekas, ka tie ir vienīgie ārsti, kurus apmeklēju pēdējos trijos gados. Tāda sajūta, ka organismam bez zobiem nav neviena cita pietiekoši svarīga orgāna. Kaut gan sakarā ar krīzi valstī un prognozētu algas samazināšanu pati zobu lāpīšana man liekas apšaubāma. Līdzekļu ieguldīšana zobos liekas vieglprātības kalngals, kas zina, vai tie maz tuvākajos trijos gados būs tik vitāli nepieciešami. Paķēru čeku par ārsta manipulācijām ap manu zobu, skrēju uz apdrošināšanu. Apdrošinātāja uzmanīgi uz mani paskatījās, - Jūs jau nesen pie mums jau bijāt!... Gandrīz apvainojos - likās dīvaini, vai tiešām es izskatījos pēc cilvēka, kuram nav pietiekoši daudz zobu, ko labot!? Naudu man uzreiz neatdeva un es sapratu, ka tai sakarā, līdzekļu ekonomijas nolūkos, būšu spiesta pucēt un mazgāt Ķirsi pati. Pēc stundas Ķirša sāni smuki spīdēja, līdz ar to garīgais uzlabojās, es zaudēju modrību ... un nopirku sev jaunu mobilo, vecais bija jau sen nojūdzies un es sen vairs nesapratu, ko viņš no manis vēlās , šis atkal atteicās saprast, ko es no viņa gribu. Jaunajam, protams, jau pēc pusstundas beidzās baterija... Bet tas jau sīkumi jo manā gadījumā mobilais ir vispār greznuma lieta Nu tai ziņā, ka kopskaitā šogad esmu runājusi tikai 34 minūtes (janvārī 13; februārī 13; martā 8). Nāfig man vispār mobilais? A, nu ja – modinātāja vietā! |
