| Spriežot pēc visa Pavasaris tomēr būs. Savādāk es nevaru izskaidrot to rīta dullumu un neadekvātas aktivitātes no manas puses, kuras izpaudās ar spontānu mēbeļu pārbīdīšanu vienas guļamistabas robežās. Vispirms jāatzīstas, ka jebkura aktivitāte no manas puses pati par sevi jau ir kas negaidīts. Bet parasti tādos gadījumos es maz domāju ar galvu, jo zinu, ja nerīkošos uzreiz tad nedarīšu to nekad, un nekas šai dzīvē nemainīsies. Otrkārt, tas noteikti ir bijis ziemas perioda ietekmē, kad visi logi ciet un skābekļa trūkuma dēļ rodas visdīvainākās vēlmes – kaut kādas fenšui figņas un arī tas, ka visi, kas ienāk dzīvoklī, jau no koridora var ievērtēt 1/3 daļu no manas gultas, kas atkal it ka nav īsti Labais tonis. Vienā vārdā, šorīt gulta mainīja savu dislokāciju, kaķis šokā un es beidzot sapratu, kādu tādu iemeslu dēļ tas guļamais atradās pie tās, otras sienas. Tagad jāatrod vieta 150 gadu vecai kumodei, kurai tagad netiek garām un kuru pēc saskaņā ar ģimenes leģendām, uzmeistaroja manas vecmāmiņas vectēvs un tā bija pirmā mēbele mājā ko pats uzcēla un tai mājai ir tieši 150 gadu. Izmest to „brīnumu” kas izjauc visu fenšui harmoniju ir kā nevar, mani nesapratīs četras radinieku paaudzes... Pārbīdīt? Ko nevar celt, to nevar nest. Man bija aizdomas, ka tas fen šuis mani nobeigs un Pavasaris viņam palīdzēs |
