Ak, ko gan es te runāju, atkal kaut kas man saka, ka nevajadzēja darīt to, ko tikko izdarīju… Par vēlu, vai ne?
Pāris dienas atpakaļ smuki iedvesmojos no  jojo un nolēmu piekopt veselīgu dzīves veidu, tai nozīmē, ka sākšu to gavēņu tūri 2 reizes nedēļā... Gulēt aizgāju gandrīz laimīga. Domāju, ka būs pavasaris, pavasaris būs noteikti. Novilkšu mētēli iziešu ielās apskaidrota un atvieglota. Organisms bīs vesels un pateicīgs.   Tai brīdī biju droša, ka veselīgs dzīves veids man piestāvēs. Biju gandrīz laimīga. Vienā vārdā, nākotne rādījās daudzsološa. Kopš tā brīža, pagāja pāris dienas. Vakar, kaut kur ap desmitiem vakara sapratu, ka beidzās maize, tai sakarā uzcepu vienu keksīšu porciju, vanīļas. Bija garšīgi. Brokastīs piebeidzu pēdējo un tad atcerējos par to ... veselīgo dzīves veidu. Organisms nelāgi iebrēcās, laikam jutās vīlies. Atcerējos visu, ko viņam solīju un nokaunējos. Nedēļa vēl nav beigusies, vai ne? Un gavēt varētu jau sākt tagad, nu es tai nozīmē, ka var vēl paspēt.