fadu - November 27th, 2012
|
| ||||
Cik sevi atceros, man vienmēr pietrūka viena... laužoties cauri dzīvei, bija tādi brīži, kad ļoti gribējās, sajust mātes plaukstas silto pieskārienu. Kā kādreiz tad, bērnībā,- „Būs jau labi, meitiņ...” Kā man tā visa pietrūka! Vakar biju pie mammuča dzimtenīti svinēt. Un tad pēkšņi sajūtu, ka viņa klusi pienāk klāt un tā viegli noglauž man plecu, man liekas, ka viņa baidījās, ka es to pamanīšu. Tas bija tās gaidīšanas vērts... un zinu, tas būs tas, ko visu mūžu atcerēšos | ||||
comments: Leave a comment |
fadu - November 27th, 2012
|