| Viss sākās vakar vakarā, kad es kaut ko apēdu. Nu tā gadījās, laikam jau nevajadzēja, bet es kaut kā iekodos un ... paliku bez kronīša. Līdz ar to, pirmais kur šorīt ieskrēju, pie zobu ārsta. Nosūdzēju grēkus, nosolījos turpmāk vakaros pēc sešiem neko neēst un palūdzu, lai šams dara ko var. Jams pašiverēja pa manu muti, kaut ko paslīpēja, kaut ko pakasīja, izstāstīja ko šams domā par pēdējām aktivitātēm politikas jomā. Gribēju paust savu viedokli, bet tas izpalika, jo šamais turēja manā mutē savu pirkstu, tā sakot laupīja man izpausmes brīvību. Pēc brīža, kad viss beidzās, prasīju,- cik esmu parādā. Jams atbildēja,- uzskati to par dāvanu sieviešu dienā! Vāks! Prasīju,- a buču vismaz var? Buču drīkstēja. Vienā vārdā rīts sākas ar to, ka nobučoju zobu ārstu, kas ir diezgan ekstrēmi gripas epidēmijas laikā, pat ņemot vērā to, ka šams bij maskā. Pa ceļam nopirku tulpju pušķi un mazu tortīti sirsniņas formā un skrēju pie mammuča sveikšanas nolukos, ne jau tāpēc, ka sieviešu diena, bet vairāk tāpēc, ka zinu, ka viņai tas patīk. Nelika mierā doma, ka ja iepriekš zinātu, ka šams šodien sievietes urbj pa brīvu, varēju vēl kādu zobu palabot, man tur vēl daudz palika. Nekas, nākošgad... |
