| Nu viss, - teicu es un uzliku apdrošinātājiem uz galda pēdējo zobārstu kvīti... Ko, zobi beigušies, - uzsmaidīja kasierīte... Khmmm,- šķībi uzsmaidīju - spricēs iedarbība vēl nebija pārgājusi. Stingums lēni pārgāja, un es jutu, ka muti piepilda zobi. Daudz zobu – tas priecēja... Ja mēs izdarām nelielu atkāpi vēsturē, tad var atcerēties, ka būtībā cilvēku mūžs nekad nebija izcili garš, Akmens laikmetā -26- 24 gadi, 14.-16. gadsimtā 32-34. Tad piedzimām mēs un visa demogrāfiskā situācija nojūdzās. Cilvēce pēkšņi sagribēja dzīvot ilgāk un nu velk gumiju līdz 65-80. A zobi, zobi domāti tikai 30 gadiem – viņi vienkārši netiek līdz un birst ārā , kā pupas , zobārsti dzīvo cepuri kuldami, jo Cilvēce grib dzīvot un tas nozīmē – ēst. ... Kas tur šodien vēl, apdullusi, bet toties ar smukiem zobiem, aizripināju pie vetārsta un mēs sarunājām dienu, kad Emīls zaudēs savu runča statusu kaķu sabiedrībā. Jutos vainīga kaķa priekšā un par pēdējo naudu makā nopirku viņam visgaršīgākos konserviņus. Mājās bija karsti, pa dzīvokļi skraidīja kaut kādi kaķi un visur mētājās kaķu spalvas . Es apsēdos uz dīvāna un sapratu, ka gribu uz Portugāli. |
