Diena sākās fantastiski jauki... ar to, ka iekš Apollo portāla valsts tika informēta, ka ziemas februārī nebūs!! Nu reizes divas uzkritīs sniegs, ātri izkusīs...un tāda pelēka pļorza atkal... Biju vienkārši starā, jo šogad izpaliks tā ķiršu kasīšana no rītiem... Tad piezvanīja kāds sievišķis un teica, zināt, esmu dzirdējusi, ka jums ir problēmas ar skudrām un nolasīja man veselu sarakstu cīņai ar to rudo nelaimi ... Pierakstīju un tad prasu, a no kurienes jūs zvanāt? No Zemgales, viņa uzsmaidīja un nolika klausuli... Vāks, ... vai ne? ;o)) Visa Latvijā mobilizēta apkaut to briesmoņu invāziju viena konkrēta dzīvokļa robežās ;o)))) Es ir gar zemi... pat neprasu, kur tas telefona Nr.dabūts... ;o) Izstāstīju darbā... tai vietā, lai iejusties situācijā, kolektīvs piedāvāja savu variantu – iespaido viņas psiholoģiski... Murgs! Nu labi, vienu skudru, var mēģināt, bet visu baru ?!!! ... kolektīvs mani pārvērtē...
Tad braucu uz māju ... Nu ielās vēl kā nebūt ... bet iebraucot sētā, sākās īstā daiļslidošana ... vispirms Ķirsis metās cauri divu mašīnu rindām – man aizrāvās elpa! Un ne tāpēc, ka viņš izjauks visu stāvošo mašīnu rindu, bet gan tāpēc, ka tuvojās pagrieziens ap 90grādiem un priekšā bija pietcstāvēnes ķieģeļa siena, kura pēc Ķirša viedokļa liekas nebija pietiekoši pārliecinošs šķērslis, atlaidu visus pedāļus, pievēru acis un atvēru muti... ķirsis maigi atdūrās pret nomali un ar glanci pagriezās pa kreisi... autopilotā, laikam ... tad, mēs abi noripojām pa kalniņu lejā un bijām klāt tai liktenīgai šķirbai pie manas trepju telpas... Būt jau bijām, bet tādā ...nu ļoti perversā pozā, kaimiņš, kura mašīna stāvēja blakus noteikti stāstītu mājā, ka biju baigā pālī, jo skaidrā mašīnu tādā leņķī atstāt nav iespējams. Reizes četras, grozot un spiežot visus man pieejamos pedāļus un stūri, beidzot izdevās Ķirsi atstāt daudzmaz pieklājīgā pozā. Te nu es esmu... dzīva un gandrīz laimīga ;o)) |
