... šodien ienāca doma prātā, no kuras netieku vaļā... Nu teiksim, situācija – cilvēks, parasts darba rūķis, pēkšņi izdomā, ka netiek ar darbu galā – nu neiet, un arī apkārtējie tam liek to manīt... beigās jams nokaunas, iesniedz atlūgumu un aiziet pēc paša vēlēšanās.. Pareizi? Kas notiek tālāk, tālāk, jams dažus mēnešus nesaņem no valsts nekādu materiālu pabalstu un tikai vēlāk var cerēt uz bezdarbnieka statusu, kamēr neatrod sev ko sakarīgu. Loģiski. Un tagad es aizdomājos, teiksim strādā tas cilvēciņš par ministru un jūtot, ka netiek galā vai teiksim, nejūt vēlmi kaut ko darīt lietas labā, iesniedz to tur -... nu vienā vārdā aiziet pēc paša vēlēšanās ... Ar ko tas otrais darbarūķis atšķiras no pirmā, ka viņam tagad maksās kaut kādu naudas kompensāciju triju mēnešu apmērā? Vidēji katram ap 6000 lašu? Nu viņš taču arī Pats aizgāja? Un tagad, tālāk, visiem skaidrs, ka tā siltā vietiņa ir brīva vēl dažas nedēļas, tur iesēdīsies cits cilvēciņš, kurš pa šo laiku nekādus kalnus negāzīs, neko nemainīs, nu parakstīs 2-3 papīrus un jau tagad skaidri zināms, ka pēc pāris nedēļām arī saņems savus likumīgus 6000 lašus... Paskaidrojiet man ar ko tas pirmais bezdarbnieks atšķiras no tiem pārējiem?
Kaut gan, būtībā jau es esmu mierā ar visu Pasauli, Pat ar ziemu... tieši tādu, kas tur aiz loga, ar pāris grādu plusā, plānu sniega kārtiņu un tukšām ielām jau sešos vakarā. |
