Rīts iesākās labi – es pamodos. Aiz loga bija rudens un 11 grādu plusā. Kāds nežēlīgi kurināja radiatorus, tāpēc nekas neatlika, kā mesties pa durvīm ārā, kur smidzināja lietus... Un tur ārā bija trešdiena... nu tā diena, kura paskrien nemanot un vienīgā viņas nozīme ir tas, ka līdz ar viņas beigām, atliek praktiski nekas, ko strādāt. Vakara programmā Dombura šovs. Skatīšos, protams, bet vienalga esmu pārliecināta, ka ja cilvēcei rūpētu taisnīgums, tas jau sen būtu panākts, vai ne? ;o) Neko jauna jau tur nebūs, beigās tas pats vecais – dzīve nav izdevusies, bet ar pārējo viss ir OK.. ;o/ Kalvītis, protams, būs ceturto reizi aicināts, bet tā arī neieradīsies, jo diez vai pats var izskaidrot savas rīcības iemeslus. Ja godīgi, viņš vairs nepārsteidz, bet jau baida. Un tad būs vakars, kas noslēgsies uz optimistiskas nots. Nu tas pats vecais – optimisms „kad tu vakarā nemazgā traukus, cerot, ka no rīta būs lielāks iekāriens...”... un gulta, jo kā tur bija - Miesa ir jālutina, lai dvēselei būtu prieks dzīvot (c) ... un kāds jauks sapnītis, es noteikti ļaušos ;o))) |