Nu tad par to vakardienu ... mini atskaite... Būtībā, jau braukt īpaši negribējās, bet kaut kādu dīvainu sakritību dēļ , draudzenes vīrieša medību sezona un viņas spiesta vajadzība, un prasīja, vai nevēlos tos Zveinieku svētkus redzēt, kas turpat vien bija ... Nekad nebiju redzējusi... tāpēc jutos noilgojusies... Vienā vārdā ap četriem ielādējam pilnu bagažnieku un metamies dzīvē! Viss sākās jau pēc pirāma15 min.brauciena, nepaspējam uzsist pirmo klaču, kad salonā sāka dīvaini ...smirdēt. Drošības labad izkāpām ... kūpēja priekšējais kreisais rats! Vāks! Nobraukti bija 15 km, priekšā bija vēl kādi 85. ;o)))) Sākums bija daudzsološs. Jūtos vainīga, jo jau pašā sākumā biju nolielijusies, ka braukt protu un nekad nevienu mašīnu neesmu apdzinusi ... nu izņemot vienu traktoru , kas bija apstājies, lai palaist mani garām, jo biju viņam apnikusi ... laikam ... Ko tādos gadījumos dara sievietes? Nu protams – meklē vīrieti , jo vīrietis ir pati nepieciešama jebkuras mašīnas sastāvdaļa ... Vienīgais vīrietis, kas bija ienācis prātā patreiz krāmēja savus mednieka pričendalus . Sazvanijām. Pēc 10 minūtēm jams bija klāt. Noņēma riteni, disks bija karsts! biku padauzija kaut kādu dzelzi un paskaidroja man, ka pie visa esmu vainīga pati, jo mašīna domāta braukšanai , un braukšana 3 km dienā neskaitās ... tur kaut ko prasās ieeļot, un uz ceļa tas nav darāms. Braukt neieteica, ieteica servisu. Kur es viņam raušu servi sestdien 5 vakarā uz lielceļa!?? Būtībā jau ritenis griezās... un uz tiem Saulkrastiem tomēr gribējās... Manā gadījumā neviens jau nerunā par prātu,vaine...Prātīgais bija tikai tas vīrišķis, viņš ielādēja sava džipā savas dāmas, bagažnieka saturu un teica, lai tā būtu - jams rādīs ceļu ... Braucu ne ātrāk par 80km, visu laiku mēģināju trāpīt ar kreiso riteni visās iepējamās peļķēs...Kad bijām galā ... riteņa disks bija auksts!!!! Laikam būšu dzīvotajs, vai ne ...? Tātad atjēdzos Kuivižos īstā lauku mājā... pirmo reizi dzēru kazas pienu, mani lenca trīs kaķi un viens suns, kaza skatijās ar labpatiku - vienā vārdā es patiku visiem ... Izņemot draudzenes vīru, jams tomēr neuzticēja man savas dāmas un tā kā jama mednieku sabiedrība visu laiku nelikās mierā un mobilais bija jau pārkarsis, jams pēc pāris stundām lauku prieku ielādēja atkal savas dāmas mašīnā un uz atvadām ierādīja ceļu uz to Zivju burziņu, parādīja vietu, kur vislabāk atstāt mašīnu jo var vislabāk naktī izbraukt un aiztriecāspretīm saviem mednieku priekiem. Nu par tiem Zveinieku svētkiem neko daudz nerakstīšu, jo tāpāt visi tur ir bijuši, izņemot mani un visi visu zina. Tātad ap pulkstens 00:30 iekāpu Ķirsī ... Tagad par to atpakaļ ceļu ... Būtībā, ja kas dzīvē var notikt, tad tas noteikti notiks ar mani ;o)) Vispirms aizbraucu tumsā garām tam pagriezienam no Tallinas šosejas... to, ka garām,sapratu tikai tad, kad visas pārējās mašīnas aizmugurē sāka nogriezties ...metu riņķi un sekoju tām, tad bija migla –nakti tumsā un migla uz ceļa!... skaisti, man patika ;o) Tad bija kaut kāds riņķa pagrieziens pēc Staiceles – nu tik stulbs, ka es to pa riņķi nesauktu ... Izvēles bija divas, intuīcija man teica,ka jābrauc pa TO ceļu, Ķirsim vairāk patika cits ... Tā es gandrīz divos naktī atrados Alojā, kur nekad neesmu bijusi ... skaista pilsēta, īpaši divos naktī ... klusa redzēju pat divus telefona automātus ... Metu atkal riķi un braucu ārā no pilsētas... Pēc km trijiem pēkšņi Ķirsim iebļāvās eļļas lampiņa un es ieslēdzu avarijas signālu. Un tā divos naktī sēdēju Ķirsī kaut kāda meža malā un klausijos Saru Brightman –eden. Sajūta fantastiska! Nemaz neuzstraucos un nevienam nezvanīju ... Kad apnika stāvēt, izslēdzu avārijas signālu un spiedu pedāli grīdā ... Vairāk Ķirsis nelika par sevi manīt – viņam arī laikam patīk kā Sāra dzied. ;o)) Pie mājas piebraucu 14:30. Ritenis bija AUKSTS! ;o))) pavisam ... Otrā stāvā somai noplīsa rokturis... Konkrēti – tā nebija mana diena ;o/
Jā, pavisam aizmirsu – pirmdien uz tehnisko skati ;oDDD |
