Mani sapņi mani dobeigs ;o/ Nu taču zināju! Negribējās man iet ārā no mājas ;o( … nav tak pirmā reize… un arī sapnītis bija tāds …ļoti nevainīgs… Gribējās kādu nelielu, mīļu un mājīgu naktslampiņu… gadījumam, kad iri jau gultā, a gulēt vēl tā kā ne īpaši. Un ja tai brīdī nekādas milžu cīņas nav paredzētas, var tak jaukais sievišķis biku relaksēties un pašķirstīt kādu sieviešu žurnālu? Nu ja, gribējās to lampu un tad vēl atcerējos mēbeļu namā vienu bleķa puķu statīvu, tādu necilu ar atbilstošu cenu, ap Ls3. Lampas nepatika, neviena, visvairāk nepatika cena….
Labi štrunts, tad tas mēbeļu nams. Kā jau teicu, mani var pierunāt uz da jebko! Vāks!. Ja es tur vēl būtu aizkavējusies, šī man iešķiņķotu arī pāris ķebļu virtuvei, laminātu viesistabai un maziņu kumodīti guļamistabai. Viņa redzēja manī neizsmeļamas rezerves. Es ar skumjām ieklausījos tai pārdevējas balsī un …man tā pietrūka masas, kas parasti vēsi pasaka “Olguci, tev TO nevajag” un kurai es vienmēr labprāt piekrītu. Un tā es atjēdzos uz ielas ar virpotu puķu koka kāju rokā, kas maksāja divas reizes vairāk par to naktslampiņu, kuru tā arī nenopirku, jo bija dārga!…;o/ bet tā bija vienīgā iespēja, ka varēja tikt vaļā no tās pārdēvējas vaļā. Es neiešu vairs uz veikaliem – viņi no manis grib tikai vienu – naudu!
Biju stingri nolēmusi, ka ar to arī viss… tad tikai ziemas riepas… ja naudas pietiks ;o((( |
