a… nu ja … par to braukšanu. Laiks bija fantastisks! Divas brīnišķīgas saulainas dienas. Viss mainījās, tad kad atgriezos mājās - jau pēc pāris stundām sāka zibeņot, tad pērkons, tad izsita korķus, atteica kabeļtelevīzija, nosprāga dators… vienā vārdā sākās atvaļinājums.
Par to braukšanu, vizināšanās pa Rīgas ielām man pat patika… varbūt reizes piecas visi ceļa satiksmes dalībnieki no manis ko gaidīja… bet es jamiem liku vilties… jo nepārkārtojos, nenogriezos un vispār jamos nepamanīju … Neviens neriskēja izteikt savas domas par manu rīcību ielās, jo laikam juta, ka es neiru spējīga jamos adekvāti uztvert… nu I nāfig –jutos nepiespiesti ;oP
Bet tādā veidā iru apguvusi braukšanas iemaņas pilsētas Centrā, Zolitūdē, Imantā … un kur es tur vēl biju… ;o))) Bet noteiktā punktā, kas atradās kaut kur ellē ratā, mežā Kurzemē ierados pilnā sastāvā, teicamā tehniskā kārtībā un trīs minūtes pirms noteiktā laika Ar ko arī lepojos ;o))) Tā. Mani spilgtākie iespaidi. :
1.Braucot TAI virzienā… ;o) Uz Salu tilta, kur man bija ieteikts, nedobraucot līdz galam eleganti nobraukt gar labo malu leja pirms jams beidzās, nu lai tiktu uz viadukta… Līdz ar to, jau no tilta sākuma pārvietojos malējā labā joslā… un tikai tad ieraudzīju priekšā traktoru, kurš lēni pārvietojās man vēlamā virzienā. Vāks! Ar traktoriem man vispār ir sarežģītas attiecības – vienu savā dzīvē es apdzinu, tam vienkārši bija apnicis, ka es sekoju no pakaļas . Tāpēc jams apstājās un palaida mani garām. ;o) te bija cita situācija Vēl vakaru iepriekš biju kārtējo reizi lasījusi Ceļa satiksmes noteikumus, un tur BIJA rakstīts, ka uz tiltiem neko nedrīkst apdzīt! Un tad - vēl labu laiku atpakaļ instruktors mani mācīja , ka uz ceļa ir priekšroka – bērniem, Traktoriem, dzērājiem un kam tur vēl – jo jamo rīcība nav paredzama … Situācija bija kašmarīga Protams es varēju pārvietoties uz citu joslu un arī visi pārējie braucēji mani līdzjūtīgi mēģināja iedrošināt, samazinot ātrumu… Bet es izlikos jamos neredzam … jo man tika likts nobraukt kaut kur no tilta palabi un man galīgi nebija saprotams, kad tā šķirba, kur man jāiebrauc sāksies… līdz ar to visu to tilta garumu es izlikos nevienu neredzot lēni vilkos jamam nopakaļ, druška man blakus šķirstīja lielo Rīgas karti… paskats bija pa rubli. Beidzot tam traktoram ( mēs jamo jau bijām nokristījuši par “stulbu veci ar lāpstu”- nu bija tam pie traktora tāda šķipele) neizturēja nervi, jams apstājās tai kabatiņā pie pieturas … mēs cēli nobraucām biku tālāk un te nu bija tā “sķirba”, kura bija atzīmēta kartē … Yes!!! Man tomēr ir stipri nervi, pat vairāk nekā tam vecim ar lāpstu, jo es pie tās šķirbas tiku pirmā…
Nu par tusu ir jāstāsta atsevišķi, bet dažūs bilžukus jau esat redzējuši.
2.Tagad atpakaļ ceļa fiška … Braucot atpakaļ, veiksmīgi tiku diviem poliču posteņiem garām! Vēlāk tusiņa dalībnieki teica, ka divas mašīnas tika apstādinātas. Hm, mani apstādināt neviens neriskēja! ;o) Es laikam iedvešu uzticību… bet var gadīties , ka pie vainas bija tā Latvijas karte, kas bija aizsprausta aiz stikla … Nu un nāfig… Braucām tālāk, Imantā, nenoreaģēju uz teikto – pa labi… Un man bija savi iemesli, es neatceros, ka būtu pa to ielu braukusi iepriekšējā dienā. Tas bija atklājums – atpakaļ izrādās ne vienmēr jāatgriežas pa to pašu ceļu … nu ja, līdz ar to iebraucām atkal Jūrmalas šosejā un atkal caur Babīti braucām gar policijas posteni … Tas bija drausmīgi … mūs nevarēja nepamanīt. Sajutos neērti, ka tik poliči nepadoma, ka es te sāku jamiem uzmākties metot riņķus … Nu drausmas …tada kad tuvojamies tai ielai, es paziņoju, ka jaman atkal būs jābrauc caur Babīti , es atsakos… jo trešo reizi mani noteikti apstādinās … un es nemaz nezinu, ko darīt tādos gadījumos, jo mani uz Latvijas ceļiem neviens policists NEKAD nav apstādinājis, Laikam neriskē!… un pareizi dara… |
