ņemot vērā to, ka man nepatīk lasīt, ja mani ik pēc divām minūtēm pārtrauc, tad the secret history man iet diezgan lēni.

laikam sen neesmu bijusi twenty-something un augstskolā, jo lasot, cik daudz viņi tur dzer grādīgos, nespēju nedomāt par to, kā viņiem tur nav slikti visu laiku (lai gan galvenajam varonim diezgan bieži ir slikti, tik un tā viņam ir ļoti aktīva ikdiena). tāpat arī ar skepsi pieņemu to, ka tieši šī ir dark academia bībele, bet noskaņa, protams, grāmatai ir. pat žēl, ka varu atrauties.