20:49
tie vārdi "lai nav izdegšanas", protams, ir ļoti labi, bet tik daudz lietu jādara, un tās tik lēni iet uz priekšu, un citreiz pat atpakaļ, un tad vēl arī stāv uz vietas vai aiziet pavisam citā virzienā, ka līdz galam neviena no Lielajām Lietām nav novesta. tas ir pārsteidzoši, ka procesi var tik lēni virzīties (as i said - pat ne uz priekšu), un pie visa tā, ka tu katru dienu strādā pie tā, lai viņas ietu uz priekšu. es, jeibogu, sevi ar varu apstādinu, "lai nav izdegšanas", kaut gan agrāk es tādai izdegšanai īsti neticēju. bet man nav nekādas intereses izdegt, tāpēc es saku sev "bet tagad apstājies".
bet varbūt es tā daru vienīgā, un tad tā skaitīsies slinkošana, pat ar visiem, ka "izdegšanu mums nevajag".
bet atkal no pusdienlaikā noklausītām sarunām, ka, piemēram, nevar strādāt pēc darba laika beigām, vai, piemēram, brīvdienās, lai priekšniecībai nerodas iespaids, ka tik daudz var izdarīt, strādājot nolikto darba laiku. anekdote, arī no darba. viens darbinieks, tātad, pāris nedēļas pēc kārtas iet prom no darba pulksten piecos. pārējie darbinieki strādā līdz desmitiem vakarā un kādu dienu neiztur, un ieveļas pie priekšnieka - kas tā par lietu, kāpēc viņš iet prom piecos? priekšnieks tāds - kolēģi, nu, esiet taču iejūtīgi, viņam tomēr atvaļinājums.
|