sēžu šovakar pie darbiem un iztēlē redzu savu mammu, kura arī vienmēr vakaros strādāja. man gan nav tas "kaut tu būtu vairāk laika veltījusi man!" man drīzāk ir tāds cikliskā vēsture moments, tomēr negribu paredzēt, vai tas būs vai nebūs vienreizējs gadījums, bet tas, ka tas iedarbojās labāk, nekā meditēšana, tas gan. bet tas tādēļ, ka man stress ir dēļ darbiem, kuriem visiem termiņi deg zilās liesmās, citi jau sen ir nodeguši, un vienīgais, kas te var līdzēt ir vai nu klonēšanās, vai nu virsstundas. virsstundas ar mazu bērnu ir diezgan grūtas, bet šovakar kaut kā viss sakrita un sanāca. es saku "izdzīvot februāri", un tad nebūs tāda spriedze, jo būs izdarīts diezgan apjomīgs darbs. un nākamajā februārī, kad tas būs jādara atkal, būs daudz vieglāk, jo būs šis izejas materiāls. ne tā kā šogad - materiāla nav, sistēma darbojas atkarībā no noskaņojuma, bet visu vajadzēja jau janvārī. patiesībā, man šajā februārī ir tik daudz darba, ka te varētu runāt par gada mēķiem. nē, nē, es neesmu pārcilvēks, tas nav iespējams, bet citreiz stresa dēļ tas aizmirstas un tad vēl lielāks stress. tad atceros, ka nav produktīvi stresot par lietām, ko nevari ietekmēt, un paliek mazliet vieglāk. diezgan ātri atkal aizmirstu, bet cerams, ka vēl dažus vakarus izdosies pastrādāt. rīta agrumā vēl nesnāk.