pēc divu vai pusotras nedēļas inkubācijas perioda vakar, t.i., sestdien, pamodos bez balss.

vai tādam notikumam varēja atgadīties vēl sliktāks brīdis? domāju, ka ne.

jo rīt man vadībai jāprezentē "savs redzējums" un droši vien jāatbild uz daudziem jautājumiem, bet man pat siekalas ir grūti norīt, klepot vispār atsakos, tas ir pārāk sāpīgi, kaut kādas stikla lauskas rīklē uzreiz. you know the drill.

nu ja, un tad pilnai buķetei, vēl piektdien no rīta es domāju, ka varēšu pirmdien vadībai pasniegt labas ziņas - ka lietas ir iekustējušās, bet izrādās, ka ne! te jau tā līgumu noslēgt ar kādu ir ilgais ceļš kāpās, bet ja vēl pēc visām pūlēm saskaņot līguma prasības šis potenciālais partneris ņem un pasaka, ka viņš tomēr atsakās slēgt līgumu, nu, es teikšu - laimīgu taciņu, protams, bet tagad atkal jāsāk viss no sākuma, a jau divi mēneši riņķī. es jau gandrīz pati būtu varējusi to darbu izdarīt. ja man pēkšņi pazustu visi pārējie darbi, protams.

pagājšnedēļ man pateica, ka pārbaudes laiks ir izturēts (pirms termiņa), visi plaudēja un sveica, tad nu tagad ka tik viņi nepadomā, ka būs pārsteigušies.

šodien paglaudīju amerikāņu tipa meinkūnu vārdā orlando.

amerikāņu tipa meinkūniem ir lielāks, masīvāks ķermenis, bet mazāki pušķīši uz ausīm un šaurāks purniņš. eiropiešu tipa meinkūni ir nedaudz mazāka izmēra, bet ar ļoti izteiktiem pušķiem uz austiņām un lielu, ļoti izteiktu purniņu (c).

šis ir īsts krasavčegs un mīlīgs, kaut sejas izteiksme, kad nopietna, tad tāda, ka varētu arī roku nokost. nu un arī tāpēc, ka viņš ir riktīgs milzenis.

uzminiet nu, kurš tagad grib meinkūnu?

varbūt ne uz sitiena, bet, ah.