kādu laiku atpakaļ man bija jārēķina neizmantotās atvaļinājuma dienas citiem darbiniekiem, tad man visu apstāstīja, un man likās, ka tagad esmu atvaļinājuma dienu rēķināšanas eksperts, bet izrādās, ka pat tas, kas šķiet taisnāks par taisnu, var beigās izrādīties apaļš. atvaļinājums mums ir - cik? četras kalendārās nedēļas, ja? nu lūk, un man iekrita tiem darbiniekiem tā, ka viņi ņēma precīzi tās četras kalendārās nedēļas, un tad nu, uz šīs empīriskās pieredzes balstoties, savā galvā izdomāju, ka šitā metode strādā mazliet citādi, nekā patiesībā, hehe.

paralēli tam es tomēr arī uzdevos ar jautājumu, kāpēc man jāņem atvaļinājums no pirmdienas līdz svētdienai, ja sestdiena un svētdiena tāpat ir brīvas. tā nu es iesniegumā rakstīju no pirmdienas līdz piektdienai (kad ņēmu nedēļas atvaļinājumu).

nezin kā es biju sadomājusies (jo tas sakrita ar man parādīto, ja darbinieks iet atvaļinājumā uz mēnesi; un grāmatvedis es neesmu), ka pienākas 28 kalendārās dienas, bet apmaksā no tām 20, kas ir darba dienas. man jau likās, ka kaut kāds nejēdzīgums, nu, ķip, kāda jēga noteikt, ka atvaļinājums ir 28 kalendārās dienas, ja apmaksā no tām tik un tā tikai 20. vakar, pavisam nejauši, es beidzot sapratu, kas ir kas (mazliet vairāk), paldies.

noskatījos the lincoln lawyer netfliksā, aizgāja šņakstēdams kā semuškas, nesaprotu tik, kā viņi atrada divus aktierus ar tik aizsmakušām balsīm. uz tās nots aizgāju uz bibliotēku, lai paņemtu kaut ko no maikla konelija, paskatīsimies, vai grāmata ir labāka vai sliktāka. savulaik biju nopirkusi "tukšo mēnesi", tas bija ļoti sen, kad grāmatas vēl nemaksāja 15 eur, minimums. lai nu kā, bibliotēkā šodien bija aktīva diena, es stāvēju trīs cilvēku rindā. paķēru arī lārsona "meiteni, kas izpostīja sirseņu pūzni", kas tā arī palikusi neizlasīta (vai nedalasīta; tolaik vēl nebija tulkota). un tagad apgūlos gultā, saulīte logā riet, ir gaišs, un pēkšņi es jau sajutos tā, kā būtu jājūtas atvaļinājumā. viegli.