vakar aizbraucām pie vecmammas.

sēžam, ēdam, pļāpājam, te pēkšņi pie manis pieliecas brāļa dēls, viss tāds kautrīgi koķeti iemeties mammai daļēji klēpī, un mēģina ar mani tirgoties:

"a man vajadzēs šogad skaitīt pantiņu, lai dabūtu dāvanas? varbūt var dziedāt dziesmu?"

stāsts sākās pavisam nejauši vairākus gadus iepriekš, kad ībejā pasūtīju eņģeļu spārnus, lai ietu uz karnevālu, bet tā arī neaizgāju, un mamma izdomāja, ka bērnu izklaidei varētu mani pielikt pie darba - ietērpt baltā un tajos spārnos, un pielikt pie dāvanu dalīšanas. es nemaz neesmu nekāds atraktīvais dalītājs, starp citu, bet tradīcija iegājusies, neskatoties uz to.

rezultātā, šogad brāļa dēls pirms svētkiem jautājis saviem vecākiem - kur es tik daudz pelnot, ka varot visiem sagādāt tik daudz dāvanas?

paraksta vieta:

f, ziemassvētku vecīša pilnvarotais pārstāvis uz zemes