|
|
|
Marts 17., 2017
12:45
bija man te viena draudzene, kura izvēlējās dot priekšroku džekam un uzspļaut visiem mūsu plāniem, [un tā kā viegli visu ko ņemu pie sirds (jo īpaši to, ko galīgi nevajadzētu)], attiecīgi, arī man.
taču, acīmredzot, lustras un brilles ir kritušas, un iestājies kauns un bēdas.
kādu dienu pēc tam, kad viņa atrakstīja, ka brauks uz šejieni un gribētu mani satikt, ja es būšu ar mieru, pie kurā jau kokčika es attapos, ka esmu gatava tomēr satikties, parunāt, un salikt punktus uz i, un varbūt pat turpināt.
mūsu vecumā tuvus draugus tik viegli vis neatrast, tas viens. un otrs, huiņa slučaetsa. vai nu izlīgt un turpināt, vai arī pārsvītrot visu un iet tālāk.
esmu tik daudz novērojusi, kā meitenēm ir tendence pēc apvainošanās nodedzināt visus tiltus un lepni iet tālāk.
izlēmu tomēr beigt ņemt pie sirds, bet ņemt grožus savās rokās.
un satikties un papļāpāt atkal bija ļoti pat neslikti un veselīgi.
the end.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |