|
|
|
Augusts 26., 2011
10:24
bet šī rīta 18 grādi man tik ļoti gāja pie sirds, ka uzvilku kleitu un apmetni. tagad jūtos visa tāda smuka, resna un neglīta, un nevienam nevajadzīga. nu, labi, nevis, ka es nevienam nebūtu vajadzīga, tas viss normāli, jo it works both ways, man arī nevienu tā īsti nevajag, bet, vot, ka manas idejas nevienam nav vajadzīgas (lasīt - darba devējam), lūk, tas cērt manā mazajā sirsniņā iekšā tā, ka par maz neliekas.
a vakar intervijā viņi man saka: "nujā, mūsu meitene, kas taisījās braukt uz ārzemēm, pateica, ka varbūt tomēr paliks."
galvā atskanēja: "a ko tad es te, $%^&*, daru?!"
skaļi teicu: "ak tā, tātad jums šī vakance varbūt nemaz nav aktuāla?"
un tad man aizvērās ij runājamais, ij domājamais.
beigās līdz centram 17 minūšu vietā braucu stundu, jo iekāpu pretējā virziena autobusā.
pa ceļam sagriezu kājas pirkstu.
skropstu meitene mani uzmeta.
vēl arī dabūju braukt pārbāztā vilcienā, kur pat tamburs bija pārbāzts, un bija jāstāv kājās.
atbraucu mājās, a tur jau sabraukuši visi iespējamie cilvēki uz pasaules un tusē mandarīnus.
pirms tam pildītais tests teica, ka es esot tas čepmenpuika, kas novācis tikai vienu cilvēku, nu lenonu, bet tik un tā, un man šķiet, ka tas tests meloja, jo domās vakar man bija masu slaktiņš.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |