|
|
|
Novembris 6., 2005
16:30
Tad, kad Latvijas rudens drūmā nogale sāk spiest pie zemes, es negaidot
atceros, ka pēc diviem mēnešiem (pat mazliet mazāk) braukšu uz Parīzi.
Un man būs vislabākā kompānija. Un kas par to, ka tagad es knapi
parunāt varu? Man būs Parīze, for god's sakes. Izsaukuma zīme!
|
21:06 - .ielu spēles.
Dažreiz es, ejot pa ielu, izvēlos nejaušu pretimnācēju un iztēlē veicu
viņam (parasti - viņai) nelielas vizuālās pārvērtības. Zilas acu ēnas
galīgi nekam neder. Paņemsim brūnas. Nē, nē, mīlīt, šitā lūpene tev
galīgi nepiestāv, ņem lūpu spīdumu. Persiku krāsā. Vai caurspīdīgu.
Un...tikai ne matu sprādzi! Hesus un Marija, es saprotu, ka ērti un
ātri, bet - prasti, tas ir šausmīgi prasti. Ņem mazās sprādzītes.
Tā...nu jau daudz labāk. Un nopērc jaunu mēteli. Astoņdesmitie sen jau
garām, polsteru laiks tāpat.
Dažreiz es, ejot pa ielu, klausoties savu mazo Shiro
pleijerīti, eju vienā ritmā ar mūziku. Un pametu skatu uz debesīm.
Pieliecu galvu. Noslāpēju smaidu. Visu mūzikas ritmā. Viens, divi,
trīs, čēētri, pieci, seši, septiņi. Pie četrinieka kāja nevelkas pa
zemi kā kroplītim. Pie četrinieka es domās apgriežu riņķi.
Voila!
Mūzika: Hevia - Busindre Reel
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |