|
|
|
Februāris 12., 2005
16:21
Viņa izskatījās novecojusi par daudziem gadiem. Bija dīvaini skatīties,
kā viņa priecājās par to, ka apciemoju viņu. Vēl pagājšvasar viņa bija
jauna. Bet tagad...Vai tad mirklī, kad paliek 30, tu pēkšņi ņem un
noveco? Pati zinu atbildi.
- Ha! Gaidiet ar maisu, ka es palikšu pie Viņa tik ilgi!
- Un ko tu domā darīt?
- Viņš vēl nemaz nezina, ka es vairs neesmu ikšķiliete. Un mamma jau teica, ka palīdzēs.
- Nešaubos. Bet...ko Tu darīsi? Tu pieteicies tajos kursos?
- Njā, un ja viņi man iedos to darbu vasarā. Man uz vasaru jau cits darbiņš padomā..
- Atkal fizisks darbs.
- Esmu jau pieradusi pie tā un mani tas nebiedē.
- Jā, bet ko tu darīsi pēc tam? Tev
vajag to darbu, tu pati to lieliski zini. Citādi tu nekad netiksi prom
no šejienes un paliksi ar Viņu līdz kapa malai.
- Es nevaru vēl aiziet. Meitai jāpabeidz te bērnudārzs.
Un tā vienmēr. Un tā vienmēr.
Un kas man dod tiesības viņu nožēlot? Katrs dzīvo, kā var. Nē. Bagātie,
kā grib, nabagie, kā var. Bet tāpat man žēl klausīties jau otro trešo
gadu pēc kārtas, ka viņa ies prom. Ar katru tikšanās reizi arvien
vairāk šķiet, ka nekur viņa neaizies.
Mūzika: Omni Trio - Higher Ground
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |