|
|
|
Novembris 26., 2004
12:21 - .inaf.
Pamodos pirms mirkļa.
Noskatījos Mindhunters un sapratu, ka nesmēķēšu.
Nudien. Es negribu sākt atkal. Es jau varētu pa kluso, tā, lai neviens neredz un pēc tam arī nesajūt ne dūmu smaku, neko, bet..es pati taču zināšu.
Arī sestdien pirtī nesmēķēšu. Viss.
Mūzika: Rammstein - Keine Lust
|
15:25
Lūk, sēžu. Ciemos. Ciemos, kurus jau par trešajām mājām varētu saukt.
|
18:59 - .meli un liekulība.
Es tomēr apbrīnoju tos cilvēkus, kas apgalvo, ka saprot, bet patiesībā
ne velna nesaprot. Es apbrīnoju, cik bieži var cilvēks apgalvot, ka
saprot, lai arī nevienā no tām visām reizēm ne velna nesaprot. Vienmēr
atkārto tās pašas kļūdas. Vienmēr apgalvo, ka mīl. Šoreiz pa īstam.
Patiesībā tas nav ne par mata tiesu īstāk kā iepriekšējoreiz. Es
apbrīnoju, kā cilvēks ikreiz var apgalvot, ka ir sapratis savu kļūdu,
lai gan ne velna nav sapratis. Es apbrīnoju, kā cilvēks var apgalvot,
ka labos savu kļūdu, lai gan ne velna nelabos, pieļaus to pašu kļūdu
vēlreiz un pēc mēneša sēdēs man pretī un raudās, ka ir sapratis savu
kļūdu.
Melo, kam gribi. Izņemot sevi.
|
23:22
Vienmēr esmu iespaidojusies no grāmatām, kuras lasu. Mainās tā iekšējā
noskaņa. Gribas izturēties citādi. Gribas mainīties. Lasot jebkuru labu
grāmatu man tā ir bijis. Nu jā..un ja Dobrovenska Rainis un viņa brāļi
nebūtu obligātā literatūra...es pat teiktu, ka tā arī ir laba grāmata.
Nē. Tā IR laba grāmata, bet vairāk pateicoties tam, ka Rainis, tb Jānis
Pliekšāns, bijis interesants. Cilvēcīgs un cilvēcisks.
Tagad man gribas rakstīt vēstules ar roku, gribas pievērsties žurnālistikai un ļauties sapņiem.
Galu galā, dizaineris no manis ņekudišnijs... Kā grauž.
Mūzika: Cesaria Evora - Tiempo Y Silencio
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |