kad skrollēju apģērbus internetos, saku sev: "tikai nekādas kleitas, tikai nekādas kleitas, tikai nekādas kleitas!"

tas saucas know thyself.

jo es nopērku kleitu, labākajā gadījumā uzvelku to divas reizes (a citreiz - tikai vienu; a vēl citreiz - ne.vie.nu), un tad tā karājas skapī (pārdot citiem arī negribu - viens ir tas, ka žēl, un otrs - lai ir atgādinājums, ka es nevelku kleitas), un vsjo.

šorīt nevarēju saprast, kas par dienu, un nospriedu, ka tad jau piektdiena.

...

mana kosmetoloģe strādāšot vēl līdz nākamā gada jūnijam.

un tad - vsjo, iešot pensijā. "vairs nemaz tik ļoti negriboties strādāt," viņa saka.

tas, protams, ir motivators (iet pensijā).

betbetbet - a es? a es pie kā iešu?

ciest nevaru pārmaiņas. 

akdievs, kurš vispār iedeva naudu the crow (2024)?
jeibogu, divos piegājienos mēģināju, tālāk par trīsdesmito minūti netiku. ja tur beidzot kaut kas notiek, lūdzu mani apgaismot. bet vispār tas ir jāmāk - ņemt un šitā izpurgāt filmu, kad tev priekšā ir špikeris, nebīšos pat teikt - kulta klasika.

visi tie pre-loved h&m un dizaineru sadarbībā tapušie apģērbi izskatās daudz mazāk grezni, kad tos pre-ownotus pussaburzītus uzspīlē uz manekena bez glam-team. 

giambatista valli un erdem gan izkatās labi arī tāpat.

tā kā tie mistiskie dienu apraksti vēlāk neko neizsaka, tomēr gribu piefiksēt, ka vakar redzēju, kā tiek veikta pasažieru lidmašīnas pilna tehniskā pārbaude. nu labi, no pašas pārbaudes es neko daudz nesapratu, tā kā tikpat labi viņi tur varēja arī risināt krustvārdu mīklas, bet bija diezgan iespaidīgi redzēt visu izjauktu, attaisītu, atskrūvētu, pastāvēt pilnīgi iztukšotā lidmašīnas salonā - ar izņemtiem pasažieru sēdekļiem un noņemtām iekšējām sienām (tagad es vēl mazāk saprotu, kā mēs vispār visi dzīvi paliekam tur, augšā; bērni, mācieties fiziku un kļūstiet par inženieriem, nebūs jāplāta mute kā zivij uz sauszemes).paklausījos stāstiņus iz dzīves par to, kādi nelaimes gadījumi parasti visvairāk apdraud apkalpi (dažāda veida sasišanās dēļ turbulences un vispār dēļ šaurajām telpām un dēļ pasažieru pārbāztajiem čemodāniem, kas krīt virsū un izsit zobus, pārsit degunus un sastiepj muguras), kā arī par kurioziem (piemēram, ausī ielijusi kafija; nedarbojieties zem galda, kad otrs uz tā lej kafiju - yours truly, turbulence, draugi).

bija forši un noderīgi. ne visas pieredzes apmaiņas* tādas ir.

karoče, gāju laikam līdzi un pievienoju bankas karti telefonam, uzliku papildus drošību, viss, kā prasīts, un ņifiga neko nevaru samaksāt!

pāris reizes aizgāja maksājums, un ar to arī beidzās modernā maksāšana, vsjo, nothing, nada.

bērns pieliek man pie rīkles zobenu protams, man vajadzēja nedaudz pietupties, lai tas izdotos.

es - ak nē, nenogalini mani! es atdošu pusi karaļvalsts un princesi par sievu!

viņš -  nē, man vajag tavu telefonu!

ieskrēju šodien pie kurpnieka, vajadzēja puszābakiem sročna piesist papēžus, citādi šie klabēja pa kilometru un vispār bija jau nodiluši - galīgi nereprezentabli.

ja tā padomā, man šķiet, ka vairākus gadus nebiju tur bijusi.

agrāk viņš darba priekšautā ar cigareti zobos nāca pie lodziņa, viss nesa pēc dzīvīguma pilnas apavu darbnīcas.

diemžēl nav vairs, kā agrāk.

varbūt arī visi kedās un botās staigā, - kāds gan tur vairs kurpnieks vajadzīgs.

vai arī kurpes sabojājas, izstaipās vai citādi kļūst nenēsājamas ātrāk, nekā noberžas papēdis.

no gaišās puses toties - dabūju savus puszābakus jau šodien atpakaļ.

agrāk tas būtu bijis kaut kas neiedomājams.

paldies world history encyclopedia par modes lappusēm:

palikušas nepilnas desmit dienas līdz lidojumam. 

lidojums uz trīs naktīm, bet tās gaidas tik lielas, it kā lidotu uz mēnesi. noskaņošanās un gatavošanās uzdzen patīkamu pacilātību arī. man ir divas apsveikuma kartiņas (jo es nespēju izvēlēties vienu, i mean, come on, tās abas ir lieliskas - viena un otra (un mēs pat nepīpējam)), šodien grāmatnīcā nopirku grāmatu dāvanai, tāpat mazajā somā būs jāiepako fotoepilators (šajā braucienā esmu arī kurjers), un jāatrod vieta siltām drēbēm (tur esot lietains, bet tieši šajās dienās vēl pieturējās ap 12 grādiem) un kādi pārvelkami apavi. 

arī manam makam, ko tur pirku pirms kādiem 9 gadiem, ir iestājies pašsabrukšanas periods, un tas jau ir slikts fen šui, līdz ar to misija - nopirkt tur jaunu maku. misija numur divi -  šoreiz pamosties pietiekami agri, lai nenogulētu angļu brokastis vismaz vienā no rītiem. did i say i'm excited? kā sāku domāt, tā pilnīgi vispār nezinu, kur likties. i am, indeed, quite excited.

ir sācies lieliskais laiks, kad, no rīta atverot logu, iekšā nāk kaimiņu skursteņa dūmi.

metropolis un megalopolis.

un skumjas ziņas par megiju smitu. tikai 89!

nekad neaizmirsīšu:

- what is a weekend?

- mamma, a mēs aizbrauksim kaut kad uz āfriku?

- nu, kādu dienu varbūt arī aizbrauksim.

- es gribu aizvest ēdienu tiem bērniņiem, kas mirst badā.

daktere gan nenosauca vārdā, bet teica, ka baktērija tur esot, izrakstīja ziedi un dzeramās antibiotikas, un tās brūces jau vakarā ir nomierinājušās un pat krevele patient zero ir nokritusi. manuprāt, daudzsološi. zīme gan ir uz nedēļu, bērns apmierināts (nav dārziņa - nav diendusas).

pati sevi uzvelku, par to domājot, bet neziņa mani beidz nost. 

bet varbūt labāk neziņa, nekā uzzināt. vai arī vēl sliktāk - kad beidzot būs sagaidīta vizīte pie ārstes (trešdien), viņa pateiks, ka nevar saprast, kas tas ir, un vajag braukt uz bērnu slimnīcu, kas nozīmēs, ka neziņas laiks vēl pagarināsies. ko es zinu šobrīd - es zinu, ka tas 100% nav ādas nobrāzums, kas vienkārši slikti dzīst (uzreiz iztēlojos nāvējošas slimības, kuru pazīme ir slikta dzīšana, kaut kas ar asinīm saistīts droši vien; vakardien izlasītais raksts par puisi, kuram zālēm vajag pusmiljonu, situāciju neuzlabo). biju sanervozējusies jau brīvdienās, jo tā brūce jau 1 eiro izmērā, bet bija, nu nez, 5 mm (?). aizbraucu uz traumpunktu, bet tur teica, ka #vissnorm, brūce dzīst, iekaisuma nav, pasmērējiet bepantēnu.

un tad vakar pamanīju, ka tuvumā ceļgalu locītavās parādījušies tādi paši, tikai vēl pavisam mazi. un tie sulo. tās nav vējbakas, tas nav nekas, ko man piedāvāja internets, līdz ar to esmu neziņā, bet nekas labs tas točna nav, jo kas gan labs var tā izskatīties, izplesties un sulot. un vairoties. jau redzu to bērnu, kas bija feisbukā kaut kad, viss nobintēts, jo viņam nedzija āda, un tur vāca ziedojumus ārstēšanai or smth.

es uzskatu, ka esmu drosmīga matu sakārtojumos, migrējot starp celiņu kreisajā pusē un celiņu pa vidu, bet tad es domāju, ka nav ko apstāties pie aizsniegtiem griestiem - ja jau labā ir mana fotogēniskākā puse, varbūt arī celiņš jātaisa labajā pusē?

domāts - darīts! bet jāteic, ka baigi ilgi tā nenostaigāju, rupji rēķinot - no vannasistabas līdz guļamistabai, līdz ar to arī atmetu domu par kaut ko tik ekstrēmu.

šovakar futbola treniņā pirmo reizi bija baigais zen. 

kaut arī ieradāmies minūti minūtē (tā ir mana oficiālā versija), pēc tam bija tāds zen - termosā man līdzi kafija, pati - saģērbusies piemēroti laikapstākļiem (ļoti labiem laikapstākļiem), kā tādā bišu stropa viducī, pat papļāpāju ar kādu no mammām, kaut gan vispār es gluži labi pavadu laiku vienkārši skatoties, kā manējais trenējas.

vispār, es visu laiku domāju, ka "rudens āboli" tā ir tāda šķirne. kā cukuriņi, dzidrie vai antonovka. ar to arī aprobežojas manas ābolu šķirņu zināšanas. bet tagad stāstu bērnam un domāju - bet vai tie tiešām tā saucas? vai tā, sagadīšanās pēc, sauc šos? 

vai arī nē.

supermēness labi redzams.

mēģināju labāk saskatīt ar tālskati, sapratu, ka prieka no tā maz un drīzāk pretēji - nefiksējas un nefokusējas, un nevaru iedabūt visu mēnesi iekšā kadrā.

ar neapbruņotu aci labāk redzams.

bet tiem, kam tālredzība, tiem jau laikam pavisam labi? cik tad tālu tā tālākā tālredzība rāda - tie ir metri vai kilometri?

vispār ļoti žēl, ka mums nav latviešu high street/fast fashion retailer, un atliek vien teikt paldies poļiem par reserved, un zviedriem par h&m, kuriem vismaz ir kaut kāda nojausma par to, kas tas īsti ir rudens, ziema un pavasaris, citādi mums rudenī būtu jāģērbjas šādi (atgādināšu, ka šodien vēl nav rudens iestājies, tātad - tas neskaitās).

šodien izdomāju, ka jāizmanto +26 grādi ārā un jānopļauj zāle, kas saaugusi starp bruģi, jāiztukšo āra miskastes un atbildīgi tajās jāieliek atkritumu maisi (kamēr nav sākusies lietus sezona).

tā es izmantoju laiku, kamēr bērns ir futbolā.

tad pinteresta algoritmi ļoti noķēruši to, kas man patīk, un piedāvā visādus labumus manam recepšu dēlim. skatos, un gribas gatavot.

bet. 

kas to visu ēdīs?

šodien gatavoju atkal pirmo zupu pa ilgiem laikiem.

tā es izmantoju laiku, kamēr bērns ir futbolā.

teikšu tā - ja nebūtu lemuru, tad zoo rakši nav īpaši interesanta vieta, jo tas ir gandrīz tikai lamu zoo.  un tām tur ir hierarhija, un tās spļaudās viena uz otru par tiesībām uz ēdienu. mans nabaga mazais bērns pirmajās piecās minūtēs nonāca šādu razborku viducī, un brīnumainā kārtā no visiem klātesošajiem vienīgais tika apspļauts. tas jau vispār nekas traģisks, raudoši bērni zoodārzā ir normāli, un tagad mums ir inside joki par šo, bet tas man liek kaut kā domāt, ka manējam diez ko neiet tajos zoodārzos. iepriekšējā viņu gribēja apēst kaziņas.

savukārt, lemuru parkā gan mūs skaidri noinstruēja par to, ko drīkst un ko nedrīkst, piemēram, nedrīkst viņus aiztikt (tas nudien nebija vajadzīgs, jo paši lemuri vispār nekautrējās lekt virsū un aptaustīt, un tu pavisam labi varēji sajust, cik viņi ir mīksti, pūkaini un absolutely adorable). kā arī visādas viegli atņemamas mantas vajag atstāt ārpus lemuru istabas (piemēram, saulesbrilles), citādi no tām varot nākties atvadīties. vispār bija ļoti forši, un es sapratu, ka bahilas domātas nevis tapēc, lai mēs kaut ko neienestu, bet tāpēc, ka tie lemuri diezgan brīvi nokārtojas kur pagadās, tā ka rekomendēju pārāk nepriecāties par to, cik veikli viņi var iekārtoties kokā jums virs galvas.

tikmēr instagramā:

i absolutely can't stand it when americans ask  - so, what do you do?

- i do my best, henry, i do my fucking best, alright?

kaut kāda diena tāda, kad viss kā čerez ž, abas rokas kreisās un neko nezinu, tikmēr visiem citiem viss kā pa sviestu, zelta rokas un visu zin.

i mean, come on, darba sanāksmē nevis vienkārši prezentācija nestrādāja, bet vispār mape nevērās vaļā!

palikām bez ūdens.

vakara tumsiņā ar spainīšiem pēc lietusūdens.

paldies mammai, jo es noteikti nebūtu iedomājusies iegādāties to kubīgo tvertni.

ziemā, savukārt, bija jāsaka paldies, ka ielika mājā kamīnu, kad palikām bez apkures.

#nebaltaidienai

dune: part one un dune: part two noklājuši tādu skaistu episku celiņu (pirmā daļa vairāk, nekā otrā), bet es tā saprotu, ka part three būs pilnīgs pizdjec, ja? stāsta ziņā, i mean. neesmu lasījusi grāmatas, iemetu aci vikipēdijā. bet vispār, protams, pateikt chani, ka mīlēs līdz pēdējam elpas vilcienam un pēc trīs minūtēm teikt, ka precēs citu - i expected better (no pola).

bet tā noskaņa, vai ne? skaidrs, par ko pārģērbties masku ballē.

man garšo pokiji, kas rimčikā. vislabāk patīk tas ar vistu, bet, jēzus marija un visi svētie, nu kāpēc jāliek tik maz mērces? it kā nepietiek ar to, ka par to pašu cenu jau tāpat ir mazāka porcija, nekā agrāk, lai tā būtu - porciju samazināšana uz vecumu nāk tikai par labu, bet ņemt un samazināt mērces daudzumu? tas ir pāri manai saprašanai!

bet vispār, runājot par ēdienu, redzeslokā nonāca šis - very pretty - limone. 

lindex izpārdošanā nopirku pieguļošu kleitu.

man gan viņa ir tieši līdz zemei, bet piekrītu atsauksmēm, ka ir mīksta un patīkama.

nēsāju pa māju un jūtos kā kūrortā.

(also, vajadzēja iegūglēt atšķirību starp pieguļošu un piegulošu)

manifestēju:

catania, sicily

kārtējo reizi iekodu vaigā un izbesījos, un pierakstījos uz stradiņiem. uz vizīti viņi mani paņēma ļoti fiksi, par 5 minūšu konsultāciju neviens nenoplēsa man 60 eur, kā rakstīts cenrādī, par ko laipnajam dakterim paldies, un viņš pat bija gatavs tūlīt likt mani uz operāciju galda (nekad neesmu bijusi uz operāciju galda, ooops, nē, kad bija jālaiž pasaulē atvase, tad gan biju), bet nebija brīvas zāles. un brīva zāle uz 30 minūtēm atradās tikai 3. septembrī. trešajā ceturtajā dienā varot būt tūska, viņš saka, un tas man tagad vispār visu padarīja ārkārtīgi aizņemtu un saspringtu un nezinu, kā lai iespēj visas iepriecinošās lietas, ko esmu ieplānojusi septembrī un oktobrī? katrā ziņā, nevienā no tām neiederas tūska, man jau tāpat ir gana apaļi vaigi.

pirms gulētiešanas sāku skatīties shantaram. 

tas nebija ļoti prātīgi, jo ievilka sevī, un lai arī izslēdzu pirms pusnakts, tik un tā nevarēju ilgi aizmigt. 

neskatījos, cik tieši ilgi nevarēju aizmigt, lai sevi vēl stiprāk nesatrauktu, bet pamosties mundrai, kā bija plānots, neizdevās. vislabāk tomēr agri aiziet gulēt un gulēt savas 8 vai 9 h sanāk tikai ziemā. tagad jāsamierinās ar 7 h (bet es tik un tā ceru uz 8 h).