man klasē bija tāda džeku trijotne, kas bija nevaldāmākie, skaļākie un neklausīgākie, skolotāji, protams, viņiem pareģoja grāvju racēju (tāda profesija vispār ir?) vai cietumnieku karjeru. un, lai gan, man nav nekādas "in your face" sajūtas (un kāpēc lai vispār būtu), es gribētu atzīmēt, ka viens no viņiem ir sporta skolotājs, otrs ir ugunsdzēsējs, un trešais ir kaut kas diezgan kruts latvijas televīzijā. man dažreiz liekas, ka puse no profesijām, kas tiek apmaksātas no nodokļu maksātāju naudas, pastāv tikai pateicoties šādiem švaļiem, kas beigās izaug par sakarīgiem džekiem.

cik labi, ka pie raksta par protestētājiem pret praidu ir bildes. man vienmēr interesējis, kā šādi cilvēki izskatās

es nesaprotu, jums visiem Latvijā nav bail? jo man ir bail par jums. ja kas, brauciet dzīvot pie manis.

saslimusi eju uz darbu, jo viss, kas notiek, notiek uz labu

sestdienu mēs pavadīsim pareizticīgo kristībās, uz kurām man jāvelk gari svārki un lakats, turklāt tās rīko cilvēki, kas mums nemaz īpaši nepatīk. ko tas varėtu nozīmēt?

es nesaprotu, kur visi ir

tikko izlasīju, ka latvijā ir dārgākās stāvvietas eiropā un pirmo reizi patiešām sadusmojos. kas tev ir, latvija?

vakar pabeidzu the vanishing of ethan carter un tagad man gribas kaut ko tikpat skaistu

dzīvojot divatā svešā valstī, kad strīda laikā dusmās izej ārā un aizcērt durvis, nav, kur iet.

wtf https://www.youtube.com/watch?v=5gOYDyYciXU

pirms pāris dienām ar osi gājām pa drausmīgu aukstumu un pretī mums uz trotuāra vīrietis ar mazu puiku spēlēja bumbu. bumba (protams) pasitās manā virzienā, es to (protams) aizspēru vēl uz citu pusi, un, tā kā jau visu šito situāciju biju izspēlējusi prātā, atlika vēl tikai skaļi noteikt "fuck". ko es ar to gribēju pateikt? ka man, reizēm, situācijās, kurās visiem citiem būtu kauns, arī ir ļoti kauns.

drīz es uzrakstīšu, kā man iet krokšos (ja ne krokši, es būtu atmetusi smēķēšanu!).

es nesaprotu, kā kādam var likties, ka frāze "oo, esi notievējusi?" ir kaut nedaudz kompliments (vai vispār kas tāds, kas jāpasaka)

-es iedomājos, moš mēs varam pamočīt te ilgāk un tad braukt atpakaļ un taisīt kaut ko savu
-jā, milzīgu latvenergo parādu

es gribu, lai ātrāk pienāk vasara, lai es ātrāk varu nopirkt milzīgu platmali, lai es ātrāk varu braukt ar riteni uz jūru un lai es ātrāk tur varu iedzert sidru un aizsauļot zilumus

turpinot par ēdienu: mandeļu šokolādes pienam uz pakas uzzīmēts, kā no mandeles līst piens un no šokolādes līst šokolāde, un tas viss samaisās kopā milzīgā piena ezerā. nesen, sēdēju pie galda, dzēru no pakas, skatījos uz zīmējumu un domāju, ka šis ir vienīgais ēdiens, kas garšo tikpat brīnišķīgi, cik attēlots nereālajā zīmējumā uz pakas - tad tikai iedomājieties, cik lieliski tas ir

ceturtdienas vakarā mēs gājām uz poļu nočņiku ielas galā, kas izceļas ar to, ka neko svaigu nepārdod vispār, taču neticamā izvēlē ir pieejamas dažādas burkas un konservi ar ļoti aizdomīgu saturu. pēc nepilnām desmit minūtēm, oša čīkstēšanas un manas čīkstēšanas, nolēmām par labu pelmeņiem, pildītiem ar kartupeļiem, sieru un kaut ko vēl. protams, ka atnākot mājās, osis uzlika vārīties tos sūdus, uztina džointu un laimīgi aizmirsa par to, ka mums tas būs jāēd, kā rezultātā viss pelmeņu saturs bija izgaisis un mēs tikām pie pilna katliņa ar vārītu mīklu. tā kā tajā vakarā mēs nedaudz iedzērām arī šņabi, es jutos gana drosmīga, lai teiktu, ka "tikšu galā". ledusskapī nebija pilnīgi nekā, izņemot saldo krējumu un saulē kaltētus tomātus (jā, stāsts par to, ka "izņemam no ledusskapja lasi" ir patiess), sacepu vēl sīpolu ar burkānu un tajā vakarā šķita, ka, nu, nekāda medusmaize nav, bet apēst var. nākamajā rītā, tīrot atlikušo pannas saturu misenē, gandrīz apvēmos. tagad mēs jau otro dienu pārtiekam tikai no augļiem.

šodien gribas raudāt un kotletes