pēdējā masu reģistrēšanās laikam bija vidusskolas beigās, kad cibā rakstīt sāka visas man zināmās vientuļās un skumjās pusaudzes, ieskaitot mani.
pieņemu, ka šis ir otrais vilnis, kad to pašu dara vientuļi un skumji džeki pus-pusmūža krīzes iespaidā

sestdien paziņas dzimšanas dienā ievēroju, ka sekcijas plauktā stāv fotorāmītis ar sākotnējo (veikala) bildi, kurā attēlota sveša ģimene.

es vienmēr domāju, vai kaimiņi dzird, kā nodarbojamies ar seksu. es it kā viņus nedzirdu, bet varbūt viņiem vienkārši kluss sekss.

iespējams, pie tā vainojama mana trūcīgā fantāzija un iztēles trūkums, taču es reti esmu iztēlojusies savu dzīvi citādāku - kā būtu, ja es nebūtu aizgājusi no skolas, kā būtu, ja es piedzimtu citā valstī vai kā būtu, ja man būtu citi vecāki. taču man tik bieži patīk iedomāties, kā būtu, ja dzīve vispār būtu citādāka, ja man piemistu īpašas spējas, piemēram, es varētu lasīt domas vai man būtu jādodas frodo līdzi iznīcināt gredzenu, un kāda es būtu tad - vai man pietiktu spēka, drosmes un atjautības.

osis cep pankūkas un es plānoju braucienu uz parīzi. vēl viņš vakar teica, ka grib mani precēt. laikam esam pieaugušie

manuprāt, jebkurā īstā ballītē vienmēr skan "rajons", tāpēc nezinu, kas tam par iemeslu, ka tik negaidīti ir parādījusies interese par skatuves mākslinieku ar pseidonīmu "ozols" (ģirts rozentāls īstajā vārdā), taču manā sirdī viņš ir atstājis neko citu kā sāpes: kad mācījos septītajā klasē, mūsu skolā notika tolaik tik populārais konkurss "Popiela", taču patiesā bomba bija cienījamā mākslinieka uzstāšanās. aptuveni stundu pirms pasākuma norises, ģirts piezvanīja, lai pateiktu "sorry, nebūšu", kas man šķita diezgan nekorekta rīcība, tāpēc mūsu attiecības noslēdzās ar telefonsarunu, kurā abi izmantojām daudz neglītu vārdu. pēc tam biju vēl uz vienu riga rec koncertu, bet uz ozi centos neskatīties.

es dažreiz ieeju aleksandra sokolova mājaslapā. tas nav mans slepenais prieciņš, tas man neliek justies labāk par sevi, tas arī vairs nešokē, ja godīgi, tad es nemaz nezinu, ko tur daru, tomēr šad un tad es tā rīkojos.

upd. un tam ir sava veida rezultāti - tikko tur ieraudzīju bijušo priekšnieci.

mācīties dutch vai http://tinyurl.com/nlsselv

es tā arī īsti nesaprotu, kāpēc vēl šobaltdien tik daudziem uzjautrinoša šķiet dzīvnieku aizsardzība un vegānisms. vai tiešām arguments "ir nopietnākas problēmas" joprojām strādā ne tikai superdīvai radiogeišai, bet arī ar zināmu intelektuālo potenciālu apveltītiem cilvēkiem?

beigās ieradās ne tikai elža, bet arī andrejs no hamburgas. aizbraucām līdz amsterdamai, tur visur rāda uzrakstus, lai tūristi nepērk kokaīnu no dīleriem, jo visiem īstenībā dod balto ķīnieti. vēlos atzīmēt, ka iegādājos tinamos papīrīšus par trīs eiro un gandrīz piekritu bongam par trīsdesmit, bet tad atcerējos, kā man draugi ir mācījuši nedot naudu visiem, kas viņu prasa, tā nu bongs izpalika.
iesēdinājām elžu vilcienā un šovakar dzeršu šņabi (es, nevis mēs) ar vīnogu sulu un teikšu osim, kas man viņā nepatīk. īstenībā ir tikai viena lieta, bet es par to runāšu ilgi un gari, jo atkārtošana ir zināšanu māte, turklāt es jau noteikti būšu iereibusi un atkārtošanās notiks dabiski.

rīt publiskais transports ir līdz astoņiem. nemaz nerunājot par to, ka īsti nekur netiekam naktī (taksis ne tikai ir dārgs (5 eur/km), to vienkārši nebūs iespējams dabūt), elīza amsterdamā ielido sešos, un, iespēja, ka uzspēsim ar metro no stacijas mājās, pastāv tikai, ja viss izdosies pēc plāna. visbeidzot, jāatceras, ka te nekas nenotiek pēc plāna (sākot ar to, ka pirmais absoluts ir attaisīts jau šovakar). taisnības labad gan jāpiebilst, ka esam pilni cerību un ideju, un es esmu iepirkusi ballīšu rotājumus, uz kuriem redzams liels vieninieks (nevarēju atrast jaungada rotājumus).

uz krūzes, no kuras šobrīd dzeru, rakstīts

HOT TA HEAVEN...INDULGE yourself...YUMMY treat...hot tea heaven...

mans mazais brālis tikko piereģistrējās feisbukā, tāpēc, lai iepriecinātu savus draugus, daudzu profilus viņam ieteicu - galu galā, mūsdienās nav nekā svarīgāka par virtuālo draudzību. un tagad man ik pa brīdim izlec mazs lodziņš, kas man liek justies kā izmanīgākajai manipulatorei un pasaules karalienei

manuprāt, būtu tikai godīgi, ja visi, kas tik aizrautīgi fočē savu paiku pirms ēšanas, to darītu arī pēc tam

pie tiltiņa, kas norobežo šedamas "vecpilsētu" (kas, protams, nav īsta, jo kara laikā viss vai gandrīz viss tika nopostīts), pamanīju dāmu, kuras stājā paudās kaut kas nelabu vēstošs un dziļi nelaimīgs. tādi šeit cilvēki neizskatās, tāpēc palūkojos ciešāk, lai saprastu, vai viņai nav slikti vai tas vienkārši ir oflains (nevienu narkomānu, dzērāju vai bomzi arī vēl neesmu redzējusi, vismaz tādu, par kuru tas būtu skaidri noprotams). neizskatījās ne pēc viena, ne otra, tā nu turpināju ceļu. atpakaļ nākot, jau ap stūri dzirdēju troksni, un pēc mirkļa man bija iespēja ieraudzīt, kā vīrietis oranžā krekliņā rāpjas laukā no kanāla ūdens un vēl viens vīrietis tur to pašu sievieti, tikai nu jau pilnīgi slapju, bet kaut kādas kundzītes zvana policijai. tajā brīdī es nedaudz sadusmojos uz pašnāvniecisko sievieti, jo viņa bija sabojājusi vakaru garāmgājējiem, nedaudz uz sevi, jo iepriekš, tāpat, kā jebkurš, biju pagājusi garām, un nedaudz arī uz vīrieti, kam nu būs "ziemassvētku brīnuma" stāsts, jo, bļin, kāpēc gan kāds nedrīkst nomirt, ja vēlas?

mums blakus bija ugunsgrēks. kā es to uzzināju? jo nakts vidū manā virtuvē bija kaimiņiene, sieviete, kas mums izīrē dzīvokli un cilvēki ar rācijām. paprasīju, vai ir jāvāc mantas un jāpis prom, uz ko man atbildēja, ka nav tik traki, tikai labāk lai ejam ārā, ja nu tomēr neejam, tad vismaz nekādā gadījumā neaizmiegam. neveiksmīgie mēģinājumi pamodināt oskaru beidzās ar to, ka iesitu viņam un informēju par situācijas bīstamību. viņš uz mani paskatījās, norūcās un pagriezās uz otriem sāniem.
savukārt aizvakar viņu notrieca mašīna. viss ir kartībā, izņemot to, ka manam ričukam ir salocīts rats. kundzīte pie stūres arī tika sveikā cauri, bet mēs ar osi saņēmām no viena viņa paziņas garu lekciju par to, kā šajā situācijā bija jārīkojas, lai iedzīvotos bagātībā.
nelielo atskaiti beigšu ar ziņu par to, ka vakardien nopirku tieši tādu džemperi, kāds man bija mugurā, to, protams, saprotot tikai mājās.

sākumā mums šķita, ka no dārza puses nemaz nevar ienākt pagalmā, bet tad osis izokšķerēja, ka caur kaimiņu dārzu var tikt uz nelielu eju (neesmu vēl redzējusi, bet reāli izklausās pēc fantaghiro), kuras galā ir gandrīz-diennakts veikals un džankfūds. domāju, ka esam uzvarējuši

šeit metro lielākoties brauc pa virszemi un pa logu redzams diezgan garlaicīgs sūds, taču tas ir krietni labāk nekā nekas, lūk, un tad ir viena tāda vieta, kur metro brauc kalnā un cauri pasaku mežam un šodien bija tik brīnišķīga rīta saule, ka mēs abi ar vienu vecu onkulīti skatījāmies un priecājāmies, un pārējie skatījās savos telefonus un varbūt arī priecājās.
nepirksim egli, bet rotāsim pagalma ķirsi, kas nav ķirsis un liksim feisītī bildes, lai kāds nenodomā, ka slikti dzīvojam vai ka neesam kreatīvi.