mani tiktiešām šokē nīderlandes sabiedriskā transporta sistēmā valdošais bardaks. pirmo reizi nokavēju lidmašīnu savas vainas dēļ- nebiju iedomājusies, ka jābrauc ar trīs stundu rezervi kā senos laikos. šoreiz tā darījām un ātrvilcieni vispār tika atcelti, iekāpām un izkāpām no neskaitāmiem vagoniem, kur jau nupat šķita, ka tūliņ būs, sāksim beidzot braukt un tad balss no nekurienes pavēsta, ka ar šito vilcienu tu čista nekur nebrauksi. kad beidzot bijām kādus 70 km nobraukuši, sapratām, ka pārsēsties nekur vairs nav jēgas un vienīgais variants ir taksis. vai jūs domājat, ka pilsētā, kurā dzīvo 180 tūkstoši cilvēku, pie autoostas ir taksis?
es ļoti ceru, ka mums sekojošā nelaimju sliede un likteņdievju lāsti atšūsies, kad beidzot nonāksim latvijā. pagaidāmm, viss, ko gribās, ir samīļot nabaga kaķi, kas noteikti būs aizmirsis, kas mēs esam, paēst jaukas pusdienas ar senčiem, attaisīt tērvetnieku un paskatīties latviešu televizoru.