Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Rock on! Tik lielisks pasākums, biežāk tādus!!! Ceru, ka manas atmiņas joprojām pietiekami spilgtas un miegs nav tik liels mākulis (esmu gulējusi ap 5h), lai neatstāstītu to tik spilgti, kā gribējās, jau pārnākot vakar, bet prātīgums ņēma virsroku... :)
Vārdsakot, Doma laukums, FMF bļauj: "FIZMATI!"x n, blakus stāvošā ĢZZF: "ĢEOGRĀFI LABĀKIE!", mēs ar biedriem pārstāvam fakultāšu draudzību, bet to skaļi paužot, nikni skatieni nodur. Tad nu aurojam, ka: "ATLAIST SAEIMU" un "BLĒ-ŽI" un "ATDODIET ABRENI" u.c. muļķības priekam. Oranžiem balōni, nom. Un mīļuki, mani mīļuki, joprojām!! ^.^
Pa ceļam [gājiens] ļoti daudz paziņu. Un daudz bļaušanas. Ir tak jāliek kaut kur balss - un kad vēl, ja ne šovakar?
Pastāv risks, ka ģeogrāfi man tiešām iepatiksies, jo viņi ir tik ōsam traki, viens puiks, kas vadīja gājienu, pa ceļam uz fakultāti iekāpa strūklakā. Albertielā ierakstījāmies kopējā kartē un dabūjām ļoti lustīgus un lunīgus jautājumus un smieklus. Kaut kā sanāca sapazīties tikai ar vecākajiem kursiem un, lai būtu organizēta iešana uz Spīķeriem, aizdevos līdzi otrkursnieku bariņam.
Metām lielu līkumu caur parku un dažu jaunkundžu apartamentam - labieriecības, ģitārspēles, viņi meklē šmigu, tad pie "Origō" ilgi gaidām viņu Nauri, beidzot ejam TUR.
Olā! Otra Anda te, grasās jau iepazīstināt ar sarunu biedru, bet ni, ni, tas mans bijušais biedrs - šķīrāmies gan pēc 4. klases, viņam promejot. "Dzelzs Vilks", kas bija vienīgais turpiešanas vērts, ir beidzis tikko spēlēt, bet NO VORRĪZ! Ir prieks, ir jaunības dullums, un mana exbiedrene man jautā: "Man jāzin - tu kaut ko lieto vai vienkārši esi tik forša???", khe khe, un pēc tam pabrīnās, ka "Skaidra kā kristāls", jo man nav t.s. "kaitīgo ieradumu" vispār. Dodamies uz tuneli un izdancojamies, izārdamies, iztrakojamies par visiem simts! Ulalala - no sambas, regeja līdz metālam. Murrr.
Andu dialōgs izskaņā:
"Man šovakar piedāvāja alkohōlu kādas 8 reizes - vismaz."
"Man-nevienu."
"Tu neesi ģeogrāfs*." (*no ĢZZF, jo es arī neesmu ģeogrāfs)
***
Šodiena arī raibu raibā un ceru, ka daudz nepiemirsu, bet nu beidzot - schlafen.

man tajā fakultātē būs grūti, jo es nelietoju alkohōlu.

tā. žagas.

man vakar Gētes institūtā "et" izlaboja uz "und".

Cilvēki ir atsacījušies no vasaras. Man pretī nāca sieviete dzeltenā ziemas jakā.
Un es dzeltenās vasaras biksēs un vasaras topiņā.

Šķiet, ka tāarī šī dzimšanas dienas svinēšana paliks atmiņā - ar peldēšanos zem zvaigznēm.
Pasakaini.

Un te pēkšņi kādā saulainā dienā dzīve ir kā kviksteps. No lēnā fokstrota uz kvikstepu ritms aizslīd gluži nemanot... aši soļi pāri bruģim, saules gaismas pielieta pielijusi pilsēta - viss ir gaisma, optika dzīvē un skaistuma uztveres vadlīniju ikdienā iezīmē varavīksnes daudzkrāsu svītra ceļa galā.

Daugavas tilti un toņi joprojām rotājas viskrāšņāk.
Paldies par medustēju un oranžo bumbuli, paldies par vakaru, nenoteiksme! :)
*
Mūzika un mirkļi, un tramvajs saslēdzas ~ bērnības atmiņas.

Labrīt augustā! :)

Iedomājies, inflācija ir jau veselu saldējumu apēdusi!

/jūs tak arī rēķinat dažādas summas, kuras varēja neiztērēt, saldējumos. ~plašāka interpretācija/

Kad mājās nav cilvēku, gribas ārpus mājām.

What happens to a dream deferred?

Does it dry up
like a raisin in the sun?
Or fester like a sore -
And then run?
Does it stink like rotten meat?
Or crust and sugar over -
like a syrupy sweet?

Maybe it just sags
like a heavy load.

Or does it explode?

- Langston Hughes, 1951

Austrumpusē pamale krāsojas violeti zila, rietumpusē - oranži dzeltena, drīz vien atstājot tikai baltu horizonta svītru, aiz kuras saule pazudusi, dusot viņā puslodē. Gaiss kļuvis smaržīgs, vairs nav sutoņas, bet neliels mitrums; vīgriežu tēja smaržo medaini un reibinoši saldi, mazs ziedu cers tajā peld gluži kā dekors askētiskā gleznā. Baudu glāsmaini silto vakaru, kas dvašo ziedu smaržas pār manu saulē sasilušo ādu, krāsu kokteiļus aiz sētmalas kokiem, līdz kājai piedūries slapš purniņš un tukša krūze mudina doties iekšup.

Un pats fantastiskākais, ka šajā miera idillē melots nav nekas, vien krancītis it bieži nikni rej uz traktōru, kas pļauj tuvīnos laukus.

Uzsākt Starptautisko attiecību studijas Latvijā vai tomēr iet uz Vides zinātni un pārkāpt pāri tam, ka tā nav Bioloģijas fakultāte?
Ja uzsākt, tad - LU vai varbūt tomēr pārdomāt un aiziet uz RSU, jo tur būs arī draugi, vai vēl padomāt par LKA, kura nevilina (pēc absolvētās skolas)?
Bet varbūt atgriezties pie sākuma - Juridiskās fakultātes? Pamati!

Jautājumi, jautājumi. Un diena. Vai divas.
Kur tu iesniegsi dokumentus?

Uzpūtu veikalā uz rokas "Salvador Dali", kas smaržoja tā kā drusku pēc banāniem.
Nāku mājās un šās sāk smaržot tā kā drusku pēc selerijām.

Aizved mani uz Slīteres siliem,
Kad tur sila purenes zied,
Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,
Gribas kaut ko no tīra mazliet.

Aizved mani es lūdzos un prasu,
Bet tu brīnies un pieri rauc,
Es tev liekos kā meitene maza,
Kurai aplam daudz vaļas ļauts.

Aizved mani uz Morica salu,
Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt,
Man tik bieži šai dzīvē ir salis,
Gribas sauli par māsu reiz saukt.

Aizved mani es lūdzos un prasu,
Bet tu brīnies un pieri rauc,
Es tev liekos kā meitene maza,
Kurai aplam daudz vaļas ļauts.

Lai dzīvo deju kolektīvs "Atvadas"!
Lai dzīvo jauktais koris "Priekšspēle"!
Sveiciens Ainažu deju kolektīvam "Randiņš"!

Iespējams, mēs vakar bijām nedaudz "L.Tipa" mūzikas iereibušas, tāpēc šie kolektīvu nosaukumi likās smieklīgi, tomēr jāatzīst, ka to autōriem ir bijusi humōra izjūta. Vai arī tieši otrādi. ;)

Šķiet, vakar bija viena no skaistākajām vasaras dienām. Diena Carnikavā, kopā ar labu draugu, dabu, sarunām, tēju un siermaizītēm, ūdensšļakstiem, nejaušu iekrišanu dubļos un žužikiem...
Pie jūras neviena cilvēka, tikai silts ūdens līdz ceļiem, miglā izkūpošas viļņu šļakatas līdz pat apvārsnim un priežu smarža. Pielijis mežs ar tam īpatnējo pakšķošo klusumu, viegli plīstošajām smiltīm un valgmi izkaltušajai rīdzinieka dvēselei.
Siermaizes, zemeņu tēja, perspektīva, rāpšanās pāri žogam ēnainā dārzā, gliemeži un deviņvīruspēks. Visur pavadošā medainā liepziedu smarža...
O. Vācieša likteņupe. Gauja.
bērnības atmiņas, un atplaukst smaidā pat debesu puķe
vilciens...
...vai elpa?

Vēl nedaudz miega ir acu kaktiņos un epiteti gulst cerebrum garozas veidotajās krokās, dziesmotās meitenes vaiņags uz durvju kliņķa, zaļā aproce nejauki grauž roku, jo ID kartes nav-nav-nav, dzeltens un bizes pavada aizvien, arī gaišas atmiņas, kā vienos tramvajā sirmi kungi pēc katras nodziedātas dziesmas saka: "Nu, tā!" un "Tā mazā daudz dziesmu zin!", kas zīmējās uz manu dziesmoto meiteni, kaut tāda ne viena vien.
Acis zaļākas.

uznāca kāre lasīt krievu dzeju.
tā valoda, tas spēks, tas... mmm, kreftīgums? Paņem, ļoti, ļoti, sevišķi, ja ilgi vārdi šai mēlē nav ilgi veidoti... un ikdienā tik vien no krievu valodas dzirdams kā pušplēstas frāzes. Bet skaista valoda.
+ vēlme saliekt 9 līkumos sevi pie latino un aizburt visas nejaušās tulzniņas, ko rada zeķu trūkums koķešu vasaras kurpēs un kedās.

Biju uz savu ex-biedru izlaidumu. Uzaicināja šovakar uz burziņu, t.i., tagad... bet nāk miaks un rīt braucam jau līgot caur gleznainiem magoņu laukiem. 2 (vai 3) naktis es neizturēšu. Lai jau svin savu uzvaru savā kolektīvā vien :)