| sovi ņežnije |
[Apr. 27th, 2017|09:09 am] |
biju vakar tātad stāties ciešā kontaktā ar Valsti, kas pašpasludinātiem anarhomōpātiem allaž ir biš tāds slīdens sakars. pat ne ar Māti.lv, bet pilsētu mūsu, konstitucionāli neuzceļamo, vai precīzāk – tās likumīgo Ziemeļu patvaldību.
te der nelielu finesīti pieminēt. krietnu rīta daļu biju līdz elkoņiem noņēmies pa Austrīša trako čillīšu ūdeņiem, mēģinot jaunu partiju piešķilt. iepriekšējā, no memmes pipariem, atļāvās neuzdīgt. man ir aizdomas, ka radītāja kādā izmisuma brīdī būs ražu ielikusi cepeškrāsnī pažāvēties. atkal bij jāskaita pantiņš „tu tikai acis neaiztiec”, ar ko es labu brīdi tiku galā itin labi. tomēr, dvēseles spieģeļus sargājot, acīmredzami atstāju novārtā citas korpusa detaļas… vai nu biju izskrējis pa mazam, vai, raugoties potenciālajā dzīvībā, skaidrām beznosacījuma kustībām biju rūpīgi aptaustījis pats savu sākotni, bet no manas primārās dzimumpazīmes uz augšu sāka skriet daudzfrekvenču viļņu kaskādes. pulss, šķiet, nevienā brīdī nesacēlās virs simta, bet asensspiediens gan lēkāja kā mīlas aktā. es beidzot sapratu, kas ir Čī, kur tas mīt un kā to izsaukt. dīvainā kārtā, es pat nesvīdu. sajūta gan bija, ka esmu sviedriem pārplūdis, bet ķermenis laikam tak bij gana saprātīgs un nelaida slūžas vaļā, pretīgā gadījumā es būtu no atūdeņošanās beikts. toties no manis plūstin plūda visādi ho-ho-hormōni unvai flu-flu-fluīdi. auras es joprojām neredzēju, bet tāds dīvains mākonīts man bija riņķī gan.
tā kā neko racionālu padarīt nespēju, izlēmu doties padoties un parakstīt līgumu par zemes nomu, klusībā cerot, ka mana mirkļa fluiditāte neliks šķēršļus dzimumdzīvei ar tautas kalponēm, drīzāk to veicinās. es kopzummā Direkcijā esmu bijis 5 reizes. jautājums sarežģīts, piekrītu. tālab nekurnu, ka nāksies iet vēl sesto reizi, lai gan aizvien redzu realitāti, kurā to visu varēja nokārtot 15 minūtēs pirmās valsts vizītes laikā. bet vismaz iepazināmies. quid pro quo vadis, kā teiktu Pulkvedis.
pirmajās reizēs es droši vien atstāju garīgi un galīgi nelīdzsvarota cilvēka iespaidu, bet laiks dziedē visas brūtes, un nu jau, jāpiesit pie koka vai akmens, es viņiem drusku simpatizēju. pat sargs diezgan speciāli sagaidīja mani koridōras galā, lai tik sirsnīgi atvadītos, ka gandrīz apsvēru tur uzkavēties, uzaicināt vīru uz viņa paša apsargāto kafejnīcu apskalot līkopu, bet noturējos. viņam tomēr pienākumi.
čillustrācijai maza ainiņa no mūsu otrās tikšanās reizes.
– es savas domas neesmu mainījis, ņemšu visus trīs. katrs savā ziņā foršs un pa savam problemātisks. būs interesanti.
– nē, nebūs. nav vairs visu trīs.
– (neticīgi, izmisīgi) kā nav?! kas nav? a kas ir? un cik ir?
– nu, pasakiet, kuru jūs visvairāk gribējāt.
– ēē, es tā nebiju domājis… (domā) nu, ja tikai viens palicis, tad manas prioritātes kārtotos šādi: 99, xxx, yyy (ййй). bet, ja var izvēlēties divus, tad man atkal jādomā (domā atkal, ne sūda neizdomā)
– ziniet, nu tieši 99tais arī ir palicis. interesē?
tamviet, lai retortiski atbildētu uz retōrisku jautājumu, sarūgtinājuma un prieka mikslī sāku saraustīti sniegt sekojoša satura papildinformāciju:
– ziniet Taizemē, piemēram… tur baigie Nodokļi jāmaksā, ja kāds grib firmas nosaukumā devītnieku ielikt!
kundze paceļ acis no papīriem. perifēri manu, kā paceļas vēl divas jautājošas galvas. es patinu atpakaļ savu tekstu, šausmās ieraugu feiko ņūzu un steidzu to labot:
– nē, nē, ne jau Nodokļi! KUKUĻI! Baigie kukuļi, es iekarsis auroju, pamodinot vēl divas darbinieces savā arjergardā. kad vispēdīgi gāju prom, viena no viņām uzmeta man jauku mirkli un tad turpināja klusu zviegt mutautiņā. vo, tā mums tur iet. bet vēl jau viss nav galā. man vēl būs jājāj pēc Priekšnieka parakstītā egzemplāra. sasodīts, tur pieci it kā tak pieauguši cilvēki sēž. bet nu laikam bez tām paraksta tiesībām. man elektrōniski paziņos, kad var nākt pakaļ. es te mazliet pie rīta herbālās kafijas vizualizēju visus tos nabaga elektrōnus, kas bez īpašas jēgas un vajadzības tiek dzenāti manu sīko iegribu apmierināšanai. stulbums, bet patīkami.
mājupceļā, kurš pirmo reizi 10 gados veda caur LB nolūkā paņemt nulli trīs, ar prieku samājos ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) rediiss. labka viņa nezin, ka es no mājas izeju vienreiz divās nedēļās, citādi varētu rasties iespaids, ka es viņu stalkoju. vienalga patīkami savējos atpazīt jau kvartāla attālumā.
tā. pazaudēju pa-pa-pavedienu. šit 'appenēs.
pateicoties kochkas saullēkta diskotēkai, man ir jauna himna.
Fuck The Government, I Love You
vēl man esot jauna iesauka, Šveices brālītis izstāstīja. džei tū. gou figer.
es palūdzu, lai jaunieši apsver to piekoriģēt uz džei dū. tas arī ir divi, tikai lietuviski.
ok, ies dzīvē, palūrēs, cik devītniekus tā šodienai sagatavojusi.
tu dū ōr not tu dū, ic not īven a kveščin. |
|
|