Jau tajā pašā vakarā Leilands bija apsēdies Britu muzeja lasītavā, paņēmis Encyclopedia Britannica un izlasījis šķirkli par Maltu un tās valodu. Radusies no Magriba arābu valodas, vienīgā semītu valoda Eiropā, kā arī vienīgā semītu valoda, kas izmanto latīņu alfabētu. Bibliotēkā atradās veca gramatikas grāmata un bieza vārdnīca. Viņš lasīja kā drudzī, aizgāja pēdējais un nokavēja darbu viesnīcā. Nākamajā dienā viņš apstaigāja visus pilsētas antikvariātus, līdz atrada šo gramatikas grāmatu un vārdnīcu. Šajā mēnesī tā bija viņa pēdējā nauda, un nākamajās dienās bija jāpietiek ar viesnīcas brokastīm, ko viņš saņēma savas maiņad beigās. Naktīs viņš sēdēja aiz letes un šķirstīja lapas stundu pēc stundas. Viesnīcas īpašnieks Džons Teilors apvaicājās par viņa grāmatām. "Malta? Vēl nesen tā piederēja mums, tur visi runā angliski. Priekš kam tad mācīties maltiešu valodu?" Viņš vienkārši gribot to prast, Leilands atbildēja; vienkārši prast. "Vienkārši tāpat?" Vienkārši tāpat. "I see," Teilors noteica un veltīja viņam savādu skatienu. Arī vēlāk Leilands šad tad bija dzirdējis šādus jautājumus. "Sardu valoda? Sardīnijā taču visi saprot itāliski." Viņš gribot dzirdēt, kā tā skan, Leilands bija sacījis, un gribot dzirdēt ne tikai vārdu skaņu, bet arī cilvēku skaņu, viņu dzīves skaņu."