Man, lūdzu, biļetes izredzētajo vietās*
Nov. 19th, 2009 | 10:14
Skan: Portishead - Half Day Closing
Uz svētkiem cepto patriotu pūļi ir kaitinoši – jau jokojāmies, ka šis un šis cilvēks jau 19. novembrī ieskatīsies atkal savā plānotājā, lai atgādinātu sev izlidošanas laiku uz ārvalstīm… Bet pavisam cita lieta ir, ja vari vērot to pašu banālo uguņošanu no neierasta skatu punkta – tā nu man radās ideja par UE un 18. novembra apvienošanu vienā glīšā pasākumā. Uzvārīju tējiņu, ielēju to termosā un iebāzu to GP-5 somiņā, apģērbos, pārmetu to pār plecu, paķēru fotoaparātu un devāmies ceļā – kādi 7 cilvēki, no kuriem bija arī pūli veidojoši elementi – vismaz no mana skatu punkta, t.i., tādi, kuri nebūtu spējīgi ne līst pamestā ēkā, ne veikt ar šo aktivitāti saistīto preventīvo normatīvo aktu normu pārkāpumu, ne brist cauri baložu izkārnījumiem un kur nu vēl iet pa skārda jumtu. Neprastu viņi to novērtēt, prātoju. Nesaprastu – nesaprastu neko, kas nav saistīts ar laicīgās materiālās kultūras pašizpausmēm – tādām kā eiro remonts, plazmas TV katrā telpā un sarkankoka parkets… Lai nu kā – steigšus turpinājām ceļu, kontaktējoties ar tiem, kas saprot pirmo, nevis otro – patiesību sakot, uz uguņošanu daži pievienojās tikai šī skatu punkta specifikas dēļ – tieši šīs materiālās kultūras kontrasta dēļ, - jāpiekrīt, pavisam cita garša arī tik demonstratīvam pasākumam kā uguņošana. Turpinājām ievērot steigu – jānoiet kādas 6 tramvaja pieturas, bet palikušas tikai ~25min, kuras stipri pagarināja aizcietējums uz ielām – ļaužu masas parādījās ne tikai pie Galerijas Centrs, bet jau pie Dabas muzeja. A ko mēs – mēs ātri un viltīgi – visiem garām, spraucāmies un steidzāmies. Pa ceļam arī sazvanījām vēl cilvēkbūtni, kas pievienojās – lauzāmies cauri pietaisītajam tiltam, nesmādējot arī skriešanu pāri braucamajai daļai, par ko tikām apbalvoti ar Ceļu policijas ruporu uzrunu, hehe. Bet ko darīt, ja pretējā puse ir tuvāk objektam un nav tik pieblīvēta?!
Esam tilta otrajā pusē – palikušas vien septiņas minūtes, bet par skādi – objekts mainījis seju kopš mana pēdējā apmeklējuma – aiztaisītas ieejas vietas. Visas, ibio! Tomēr viena gan bija pieejama – pieslējām pie sienas būvmateriālus un drīz jau bijām iekšā ēkā, skrienot augšā pa kāpnēm dzirdot pirmās salūta zalves, kas noslēdzās tieši tad, kad bijām sasnieguši izeju uz jumta. Kad bijām uz tā – acīm paveras tas burvīgais nakts skats uz Vecrīgu, kuru dekorēja Staro Rīga pasākuma gaismas – sevišķi Pēterbaznīcas imitētā bāka, kura bez problēmām izgaismoja arī mūs. Sākās uguņošanas otrā kārta un atlika mums iekārtoties vien ērtāk. Mjā, cita lieta – cita garša piešķirta salūta baudīšanai, pavisam cita, - daudz tuvāka, izteiksmīgāka un galvenais, ka visi tuvākie kvadrātmetri ir brīvi no ļaužu masām. Lejā stāv policijas mašīnas. Gribēju pafotografēt i salūtu, i atrašanās vietas sniegtās priekšrocības, taču atskārtu, ka neesmu paņēmis līdzi baterijas – līdz ar to piedāvāju jums apmierināties ar biedru bildēm.
Lai nu kā – drīz uguņošana bija cauri un bija pienācis laiks pamest objektu. Policijas rupori aizdomīgi skaļi palika – izklausās, ka nudien pavērsti pret ēku, uzrunā mūs – objekta sienas, izplēstā grīda un izsistie, aiznaglotie logi „saplēsa” skaņu un nebija īsti nosakāms, ko labu rupori vēsta – taču steigšus turpinājām pamest objektu, jo lejā esošie policisti esot raidījuši luktura gaismas uz ēkas jumtu – tieši mūsu virzienā. Ja iekļūt bija paviegli, tad ar izkļūšanu gan bija citādāk – dāmai pietāte pret augstumu. Bet te notiek vēl kas interesants – nama pārraudzītājs, redzot dāmas mokas, piedāvājās atslēgt durvis! Protams, ka izmantoju izdevību. Aizvedu šamējo līdz durvīm, bet, tā kā šo šeit ir vairāk nekā 10, aizvedu uz „nepareizajām”, atvēru tās un bijām jau drīz uz ielas, un es visu vārdā atvainojos vīrietim par sagādātajām neērtībām – i latviski, i krieviski. Cilvēks bija saprotošs un vēstīja, ka arī pats ir braucis šeit salūtu paskatīties, hehe.
Lūk. Arī Jaundagada uguņošanu es neatteiktos sagaidīt tieši turpat – un visas pārējās!
Ar salūtu nebija gana – izšāvām arī signālraķeti, esot tilta vidū. Troksnis labs, momentā aizsita ausis ciet, xexe. Ko pēc tam? Pamalkojām līdzpaņemto tēju, izgājām caur Rimi, iegūstot īpašuma tiesības uz gardumiem un karstvīnu un devāmies pie manis noskatīties dažas groteskas un intelektuālas filmas – Imprint (2006) un The Cell (2000).
____________________________
*jebšu uguņošanas vērošana UE gaumē, no ~20m augstuma.
Esam tilta otrajā pusē – palikušas vien septiņas minūtes, bet par skādi – objekts mainījis seju kopš mana pēdējā apmeklējuma – aiztaisītas ieejas vietas. Visas, ibio! Tomēr viena gan bija pieejama – pieslējām pie sienas būvmateriālus un drīz jau bijām iekšā ēkā, skrienot augšā pa kāpnēm dzirdot pirmās salūta zalves, kas noslēdzās tieši tad, kad bijām sasnieguši izeju uz jumta. Kad bijām uz tā – acīm paveras tas burvīgais nakts skats uz Vecrīgu, kuru dekorēja Staro Rīga pasākuma gaismas – sevišķi Pēterbaznīcas imitētā bāka, kura bez problēmām izgaismoja arī mūs. Sākās uguņošanas otrā kārta un atlika mums iekārtoties vien ērtāk. Mjā, cita lieta – cita garša piešķirta salūta baudīšanai, pavisam cita, - daudz tuvāka, izteiksmīgāka un galvenais, ka visi tuvākie kvadrātmetri ir brīvi no ļaužu masām. Lejā stāv policijas mašīnas. Gribēju pafotografēt i salūtu, i atrašanās vietas sniegtās priekšrocības, taču atskārtu, ka neesmu paņēmis līdzi baterijas – līdz ar to piedāvāju jums apmierināties ar biedru bildēm.
Lai nu kā – drīz uguņošana bija cauri un bija pienācis laiks pamest objektu. Policijas rupori aizdomīgi skaļi palika – izklausās, ka nudien pavērsti pret ēku, uzrunā mūs – objekta sienas, izplēstā grīda un izsistie, aiznaglotie logi „saplēsa” skaņu un nebija īsti nosakāms, ko labu rupori vēsta – taču steigšus turpinājām pamest objektu, jo lejā esošie policisti esot raidījuši luktura gaismas uz ēkas jumtu – tieši mūsu virzienā. Ja iekļūt bija paviegli, tad ar izkļūšanu gan bija citādāk – dāmai pietāte pret augstumu. Bet te notiek vēl kas interesants – nama pārraudzītājs, redzot dāmas mokas, piedāvājās atslēgt durvis! Protams, ka izmantoju izdevību. Aizvedu šamējo līdz durvīm, bet, tā kā šo šeit ir vairāk nekā 10, aizvedu uz „nepareizajām”, atvēru tās un bijām jau drīz uz ielas, un es visu vārdā atvainojos vīrietim par sagādātajām neērtībām – i latviski, i krieviski. Cilvēks bija saprotošs un vēstīja, ka arī pats ir braucis šeit salūtu paskatīties, hehe.
Lūk. Arī Jaundagada uguņošanu es neatteiktos sagaidīt tieši turpat – un visas pārējās!
Ar salūtu nebija gana – izšāvām arī signālraķeti, esot tilta vidū. Troksnis labs, momentā aizsita ausis ciet, xexe. Ko pēc tam? Pamalkojām līdzpaņemto tēju, izgājām caur Rimi, iegūstot īpašuma tiesības uz gardumiem un karstvīnu un devāmies pie manis noskatīties dažas groteskas un intelektuālas filmas – Imprint (2006) un The Cell (2000).
____________________________
*jebšu uguņošanas vērošana UE gaumē, no ~20m augstuma.