Vladimirs Kuzmiščevs “Maiju priesteru noslēpums”, 1971
Dec. 5th, 2008 | 02:44
Skan: In Vain - Their Spirits Ride With The Wind
Laiks: agrīnie tīņa laiki vai arī jaušama to vēsma gaisā. Telpa: Bērnu klīniskās universitātes slimnīca Vienības gatvē.
Bērns – topošais vīriešcilvēks – izlasījis kārtējo grāmatu no Doktora Dūlitla sērijas, kuras viņam pirka tētis. Viņam apnīk arī rotaļāties ar slimnīcā esošajām ārzemju rotaļlietām (visbiežāk tā bija daudzstāvu garāža ar kustīgām detaļām un mašīnīti). Arī Motoples no Marsa un Bruņurupučus Nindzjas nerāda tik bieži, cik viņam gribētos.
Bērns pieiet pie slimnīcas nodaļā izvietotā grāmatu plaukta, cerībā tur atrast ko sev piemērotu, lai aizpildītu tukšumu. Zēns šķirsta plauktā esošo grāmatu aizmugurītes un savas neviltotās bērna intereses skubināts, caurlūko šīs lielo onkuļu un tanšu grāmatas un domā – skāde, tur tak nav nevienas pašas grāmatas man – visur tikai burtiņi, bet bildīšu nav, turklāt cik daudz un cik maziņi ir šie burtiņi!.
Un tomēr – puika turpina šķirstīt un apstājas pie vienas attēliem bagātas grāmatas, kuras nosaukumā ir atslēgvārds “Noslēpums”. Viņš ieskatās dziļāk un atrod vēl pāris atslēgvārdus: maiji, inki, Amerika, konkistadors, iznīcināja, reliģija, rakstība, kalendārs, mīlestība, matemātika, templis, upurēšana, maiss (kukurūza)... Šāda kombinācija trāpa desmitniekā – bērns ir priecīgs un, sajutis piedzīvojumu kāri, domā sev saprotamā valodā izvilkt šos piedzīvojumus no grāmatas. Bet vēlāk viņš atrod vilšanos.
Teksts pagalam viņam nelasās. Tas, iespējams, ir par nopietnu šim bērnam. Bet tur ir tik daudz zīmējumu un attēlu!!! Bērns ķeras klāt to aplūkošanai un nu jau viņš priecājas par maiju rituālistisko mākslas, dievību un priekšmetu atveidojumiem uz grāmatas vāka un tās iekšpusē, par hieroglifiem, “kuri ir kā mazas vabolītes, kuras šaudās visapkārt”, par lietām, kuras šajos mazajos attēlos bērna prāts var atrast (sunīti, skeletiņu, cilvēka seju, ausi, degunu, gliemezi, zvīņas...). Un starp attēliem viņš arī nedaudz palasa šo grāmatu – un joprojām tā bērnam nelasās.
Bet varbūt viņš tika pie jaunas Dūlitla grāmatas? Vai arī bija laiks doties prom no slimnīcas? Katrā ziņā – grāmata (kuras biezums un burtu izmērs arī šo bērnu atbaidīja) tika nolikta maliņā un sev, savās atmiņās, viņš bija paņēmis var teikt, ka tikai šos vienkāršajā, bet teiksmainajā izpildījumā veiktos, tēlaini sarežģītos un jēgpilni dziļos zīmējumus, kā arī nosaukumu, vāka dizainu un dažas rindas no grāmatas...
Laiks: tagadne; vieta: VZD, pie darba datora.
Kopš tā bērna laika ir pagājuši vismaz padsmit gadi!
Atminos, ka slimnīcas bibliotēkā bija vēl kāda grāmata par Centrālās Amerikas senajām civilizācijām un to apbrīnojami diženajiem zinātnes, arhitektūras un kultūras sasniegumiem. Tā bija novele vai romāns.
Stāsta grāmata, tamdēļ tā šim bērnam gāja vieglāk iekšā - no tās pat atminos dažas ainas, kuras manī projicēja lasītās rindas: naksnīgs lidlauks tropisko mežu vidū, zem kura stiepjas tumša eja, kurā notiek darbība... Bet grāmatas nosaukumu neatceros. ( ... tālāk ... )
Bērns – topošais vīriešcilvēks – izlasījis kārtējo grāmatu no Doktora Dūlitla sērijas, kuras viņam pirka tētis. Viņam apnīk arī rotaļāties ar slimnīcā esošajām ārzemju rotaļlietām (visbiežāk tā bija daudzstāvu garāža ar kustīgām detaļām un mašīnīti). Arī Motoples no Marsa un Bruņurupučus Nindzjas nerāda tik bieži, cik viņam gribētos.
Bērns pieiet pie slimnīcas nodaļā izvietotā grāmatu plaukta, cerībā tur atrast ko sev piemērotu, lai aizpildītu tukšumu. Zēns šķirsta plauktā esošo grāmatu aizmugurītes un savas neviltotās bērna intereses skubināts, caurlūko šīs lielo onkuļu un tanšu grāmatas un domā – skāde, tur tak nav nevienas pašas grāmatas man – visur tikai burtiņi, bet bildīšu nav, turklāt cik daudz un cik maziņi ir šie burtiņi!.
Un tomēr – puika turpina šķirstīt un apstājas pie vienas attēliem bagātas grāmatas, kuras nosaukumā ir atslēgvārds “Noslēpums”. Viņš ieskatās dziļāk un atrod vēl pāris atslēgvārdus: maiji, inki, Amerika, konkistadors, iznīcināja, reliģija, rakstība, kalendārs, mīlestība, matemātika, templis, upurēšana, maiss (kukurūza)... Šāda kombinācija trāpa desmitniekā – bērns ir priecīgs un, sajutis piedzīvojumu kāri, domā sev saprotamā valodā izvilkt šos piedzīvojumus no grāmatas. Bet vēlāk viņš atrod vilšanos.
Teksts pagalam viņam nelasās. Tas, iespējams, ir par nopietnu šim bērnam. Bet tur ir tik daudz zīmējumu un attēlu!!! Bērns ķeras klāt to aplūkošanai un nu jau viņš priecājas par maiju rituālistisko mākslas, dievību un priekšmetu atveidojumiem uz grāmatas vāka un tās iekšpusē, par hieroglifiem, “kuri ir kā mazas vabolītes, kuras šaudās visapkārt”, par lietām, kuras šajos mazajos attēlos bērna prāts var atrast (sunīti, skeletiņu, cilvēka seju, ausi, degunu, gliemezi, zvīņas...). Un starp attēliem viņš arī nedaudz palasa šo grāmatu – un joprojām tā bērnam nelasās.
Bet varbūt viņš tika pie jaunas Dūlitla grāmatas? Vai arī bija laiks doties prom no slimnīcas? Katrā ziņā – grāmata (kuras biezums un burtu izmērs arī šo bērnu atbaidīja) tika nolikta maliņā un sev, savās atmiņās, viņš bija paņēmis var teikt, ka tikai šos vienkāršajā, bet teiksmainajā izpildījumā veiktos, tēlaini sarežģītos un jēgpilni dziļos zīmējumus, kā arī nosaukumu, vāka dizainu un dažas rindas no grāmatas...
Laiks: tagadne; vieta: VZD, pie darba datora.
Kopš tā bērna laika ir pagājuši vismaz padsmit gadi!
Atminos, ka slimnīcas bibliotēkā bija vēl kāda grāmata par Centrālās Amerikas senajām civilizācijām un to apbrīnojami diženajiem zinātnes, arhitektūras un kultūras sasniegumiem. Tā bija novele vai romāns.
Stāsta grāmata, tamdēļ tā šim bērnam gāja vieglāk iekšā - no tās pat atminos dažas ainas, kuras manī projicēja lasītās rindas: naksnīgs lidlauks tropisko mežu vidū, zem kura stiepjas tumša eja, kurā notiek darbība... Bet grāmatas nosaukumu neatceros. ( ... tālāk ... )