Sūrreālisms - Post a comment

A) kokapstrāde – viena no man tuvākajām pašdarbības un jaunrades formām. Pats mēdzu uztaisīt kādu nepieciešamo mēbeli vai priekšmetu, izmantojot kokmateriālus. Forši, vai ne? It kā?! B) ēdiena gatavošana – par to it kā nekad īpaši nebija domāts kā par nodarbi, kas rada ko paliekošu, ko noderīgāku par tūlītēju vajadzības apmierināšanu. Nesen sanāca materializēt „B” variantu un nu došos pie „A”. Forši? Nope, nav. Nav, ja šo hobiju mēģina materializēt iekš mēbeļu ražošanas uzņēmuma.
B) Tagad strādāju iekš Ķengaraga tirgus bistro. No sākuma, nākot pirmās reizes uz darbu, priecājos par to, ka beidzot 1,5 gadus ilgušais bezdarbs ir nogalināts un ka man ir darbiņš, kurš man pat tīri labi iepatikās. Bija pat reizes, kad dodos no darba mājās priecīgs. Pat laimīgs. Un tad Elga prasīja, vai viss ir kārtībā? Vai neesmu ko, hmm, sagrēkojis vai salietojies? Bet nē, nebiju. Vienkārši - radošs process, kura darba augļi ir patīkami klientam un man pašam ar. Vērot paēduša cilvēka labsajūtas grimases ir absolūti patīkami.

Reiz kāds klients ienāca paēst un aizrunājās par tēmu. Par to, cik gan patiesi svētīgi ir darīt labu darbu. Kaut vai to pašu ēst pagatavošanu citam. Un jāpiekrīt vien ir. Labestība baro labestību, rada skaistu labsajūtu barības ķēdīti. Laba darba vairošana – kā viena no baudām.
Šodien pie manis ienāca vīrietis ar bērnu. Prasīja krievu mēlē par to, kas gan man šodien ir piedāvājams bērnam. Zinot to, ka atsevišķi ēdieni bērniem mums nav, iekšēji raustīju plecus, bet skaļi atbildēju, citējot visu uz tāfelītes ar krāsainiem krītiņiem uzrakstīto. O, zapetanka! Buģeš, sinok? Mazais īsti nezina... Uz pannas cepas pirmās kartupeļu pankūkas. Pieminu, ka tās būs gatavas pēc minūtēm 5-10. Vīrietis ir ar mieru gaidīt un aiziet tālāk staigāties ar bērnu pa tirgu, bet es turpinu radīt kartupeļu pankūkas, kuras mūsu klienti slavēt vien slavē. Patiesību sakot, atveroties bistro, mēnesi no vietas barojām vietējo kontingentu (fui, negatīva pieskaņa šim terminam) ar tām. Labas, tātad. Nu, lūk. Šodien izdomāju atkal un sajutos iekšēji gandarīts par to, ka manis taisītais cilvēkiem garšo. Izcila sajūta! Nemateriālais darbinieka stimuls, kuru nodrošina pats darbs, ja tas padodas. Pagāja minūtes 10 un ieradās vīrietis ar dēlu un pieteica pankūkas.
- v porcii 3 štuk, spravitsja vaš sin?
- Ņeznaju!
- Odin bļinčik 20 sanķim, mogu položiķ 2.
- Nu, ladno, jesļi sinok ņespravitsa, sjem ja.

Iedodu vienu pankūku pagaršot, mazais (gadi ~8) ēd. Pielieku klāt otru un uzlieku krējumu. Ēd mazā dvēsele un tētim saka, ka esot tikpat garšīgi kā dārziņā. Sencītis tad dēlam saka par to, ka mamma gan tik garšīgi negatavojot, bet bērns aizstāv mammu un saka, ka ir arī garšīgi. Un tad atskan „mmmm”. Es, ņemoties pie plīts, smaidu. Mīļa idille. Vienkārši un neatkārtojami. Parunājām nedaudz ar vīrieti par to, ka viņš esot dzīvojis kriminogēna rajona kriminogēnā mājā. Ieskatos sejas pantos un nostrādā stereotipu mehānisms, un sejā ieraugu „tipisko” noziedznieka portreta ilūziju. Turpinu klausīties stāstā par to, ka nabagam vissūdīgāk ir tad, kad blakus ir bagātais. Par to, ka mājā esošie „ugolovņiki” esot bijuši ļoti labi cilvēki – ja pietrūka cukurs, atnesa paši, bet, ja kaimiņam beidzās sāls, viņš esot pienesis un šādi esot varējis izdzīvot. Stāsts rada tādu kā nelaužamas kopības sajūtu. Prātā pavīd krievu vārds „bratva” – pacanu būšana, nesaraujamu saišu paveids. Pastāstīja viņš arī par to, ka bērna gribēšanā un audzināšanā galvenā neesot nauda, bet gan griba un gādība. Interesants viedoklis. Gādība jau pēc būtības arī nozīmē materiālu atvases apgādāšanu... Nez, viedoklim nepiekrītu, taču parunāties bija patīkami, kamēr uz mikroviļņu krāsns guļ Jumpravu, Manes un Portishead jauktā secībā atskaņojošs portatīvais. Pie sarunas beigām vīrietis man pasaka, ka dēls teicis, ka viņš arī gribot būt pavārs kā es. Tas bija āsom mirklis!
Ar šo visu es gribu teikt ~šo: ēst gatavošana, kas īsti nav mans hobijs, materializējoties iekš naudas pelnīšanas, izvērtās par ļoti patīkamu, diemžēl maz atalgotu, darbu. Un tagad man ir mazliet žēl. Sevis un tā, ko nāksies atstāt aiz muguras.

A) Vajaga lielāku algu. Jāmēģina darba attiecību formā materializēt kokapstrādes hobiju. Skan labi, ne? It kā. Dienās, kuras man iekš bistro deva brīvas, devos mēģināt pastrādāt uz mēbeļu ražošanas uzņēmumu. Domāju, ka tomēr tas varētu būt tīkamāk . Hobijs, tomēr. Un labāk maksā. Bet, pastrādājot tur 2 dienas, atdūros pret negatīvu atmiņu un priekšstatu mūri, kas veidots no kaut kā tikpat necila kā reģipsis. Atmiņā pavīd strādāšana Habulona sagatavju cehā, kur pamatā operēju kravas pacēlāju un pārvietotāju – telferi, kā arī palīdzēju pie zēmera un iekraušanas darbiem. It kā jau ciešami, taču to visu degradē kolektīvs.... Uzreiz ievēroju, ka darbs šeit organizēts pēc konveijera principa – katrs visu dienu dara kaut ko un padarīto padod tālāk kādam, kas ar materiālu izdara kaut ko savu un padod tālāk... Pirmajā dienā man deva komplektēt atvilktnes. Borene rokās un vālē. Likt puzli nav ne vainas. Var darīt.
Otrajā dienā īsti nebija, ko darīt. Slapsties apkārt un „iepazīsti” vietu, jeb „po-privekai”. Piespēlēja man lamināta salīmēšanu. Izdarīju. Rodas necili grauzoša sajūta – ņemties ap kaut kādu skaidu plātni, no kuras mūsdienās veido mēbeles. Kaut kas tikpat tizls kā minētā reģipša siena, kura ir kaut kāds viltotas labklājības dekoratīvs... augonis. Kretinējoši. Papīra mājas sajūta. Neīstums, aizlāpīts caurums, lāpīta bedrīte, vieglākais risinājums, haltūra – apmēram tādas sajūtas. Lūk, te ar skaidu plāksnēm. Laminātu. Ok, līmēt var. Nav ne vaina spēlēties ar līmi un līmlāpstiņu. Pēc kādas stundas bezdarbības parādīja kā operēt ar zāģi. Ierādīja tehniku un tā. Izgriezu dažas detaļas, pieļaujot dažas darba drošības kļūdas. Pirmā darba minūte pie instrumenta tak. Zāģēt ir neslikti. Vismaz radi kaut ko no nekā. Un tad atkal nebija ko darīt.
Patīkami industriāli tālākā telpā skan gaisa kompresors, ražojot saspiestu gaisu agregātu un gaisa pistoļu darbināšanai. Skan krievu popsas radio stacijas. „Izcili”.
Tad mani norīkoja palīgā krāvējiem. Un te nu viss paiet zem 0 atzīmes. Darbu mēra 2x250gr alkohola, viens no darbiniekiem izskatās kā no ļurbu karikatūras izkāpis, un pīppauzē veči apspriežas par to, kurš krutāks stroikā bijis – kurš labāk liek flīzes, mūrē krāsni un kurš var uzlikt apmetumu uz sienas bez kaut kādiem tur palīgrīkiem. Un sarunas laikā visu laiku apgalvo, ka mēs jau nelieloties. Slēdz derības. Lai pierādot. Pusstundu ņemas, bet jaunietis, kurš kategoriski apgalvo, ka nav iespējams, tomēr atsakās uz spēles likt mēneša algu. Nu, neko. Un kas pats interesantākais – vēstījumu veidoja tikai kādi 20% no izteikto vārdu summas, pārējie bija vulgārismi. Pat man, kam patīk lietot necenzētu runu, sāka šķebināt.
Un tad meistars, redzot, ka man īsti nav, ko darīt, saka, lai es stundu pirms darba laika dodos mājās. Ieminos priekšniekam par to, ka man ļauj iet mājās, un šis pieliek mani pie fakin citu atstāto mēslu vākšanas. Jāsavāc musors, ko veči sametuši stūrī. Nu, neko – ja izrīko priekša, jādara. Daru. Un dodos pēc tam mājās. Un ne jau nu kā pirmajās darba dienās bistro – pacilāti un gandarīti, bet gan kā zoombijs, kura smadzenes izēda degradēta kolektīva impotentā ēstgriba. Papretīgi, lai neteiktu vairāk. Nu, nekas. Tomēr ceru, ka attāla (ļoti) hobija apmierināšana izspiedīs kādu labpatikas mirkli arī no šī darba, kuru ņemt piespiež dzīves materiālā puse. Par jumtu un ēdienu jāmaksā...

Tagad ir 14.13. Esmu aizsēdējies iekš bistro, rakstot šo. Un aizsēdēšanās bija auglīga – pārdevu pēdējo kartupeļu pankūku porciju, līdz ar to paziņoju, ka viss gardais ir apēsts un raksts arī ir pabeigts. Jādodas mājās. Darba laiks cauri, jāatstāj šī darba labumi aiz muguras un jācer uz solījuma piepildījumu, ka pie manis uz to darbu pie varēšanas brauks ciemos. Tad mēs ar velo brauksim uz kādu parciņ uzēst. Kāds gaismas stars degradētā kolektīva zarnu traktā. Vismaz dažas humora izpausmes ir cerīgas (attēls).

Noņemot kasi un sakopjot darba vietu, pacienāšu sevi ar pupiņu kafiju. Ar cieņu un cerību,
Ivo.

Manes - Nobody Wants The Truth