Mīļā Matīsa draudze, mani mazie lasītāji un nešķīstie patērētāji, kā dhonass radošā kolektīva valdes priekšsēdētājai man jums pieklājas atvainoties par nerakstīšanu - jums varbūt liekas, ka esmu devusies zapojā [kas, protams, nav tālu no patiesības, jo zapojs ir vienīgā vieta, uz kurieni es dodos, ja neskaita darbu/mājas], taču es varu rakstīt tikai tad, ja kaut kas mani ir pozitīvi vai negatīvi aizskāris, un tā kā nekas daudz manā bagātīgajā, pāri malām līstošajā un piedzīvojumu pārpilnajā dzīvē nav norisinājies, vidējais publikāciju skaits nedēļā ir tāds, kāds tas ir, tāpēc ņemiet vien par labu to, ko es jums varu piedāvāt.
Dionīss ir bijis pret mani vēlīgāks, nekā jebkad iepriekš, un rūpīgi, mīlošas sievietes maigumā izdezinficējis manas pūstošās iekšas ar etilspirta šķīdumu senlatviešu pirtiņas tīruma/baltuma pakāpē, lai es atkal varētu iet, būt un dot, kā reiz latviešu valodas stundās sasodītā Freimane mācīja, taču patiesībā es jūtos kā no dirsas izvilkta, es esmu iestigusi turpat, kur allaž; es dzeru vienu un to pašu, runāju vienu un to pašu, un ik dienu sitot kulakā [labi, meitenēm bija cits apzīmējums], iztēlojos vienu un to pašu, mans kristāmais vārds ir Regress [žēl, ka neesmu kristīta, varbūt Gospoģi Bože Mojs mani kaut mazlietiņ pabīdītu uz pareizo pusi] un kopumā.. jā, varbūt man beidzot sāksies tie sasodītie stingumkrampji un es aiziešu glamūrā, piedodiet, beibes.

Nahuj you shall go.