WE STILL BELIEVE

Sliktā ziņa.Ap māju viss izskatās kā liela ūdens peļķe.Pēc kādiem pieciem desmit gadiem Te jau būs pilnīgs purvs
Labā ziņa.Mūsu bērni pēc simts gadiem te varēs iegūt purva rūdu

Man liekas, pats stulbākais, ko Cibā varētu izdarīti ir piedraugot sevi...Bezjēdzīgi.Tipa to dara, ja nu pašam sagribas sevi palasīt...

Es dzirdēju, ka nākamgad WRC piedalīsies arī mana pastniece.Jo gar manas mājas grants ceļu viņa burtiski aizlido garām...Pie pastkastes apstājas.Atver durvis, izlec no pasta mašīnas, aizskrien līdz pastkastei, iemet avīzes un tik pat ātri kā no mašīnas atskrējusi tā arī aizskrien atpakaļ.Varētu viņai pat ar hronometru uzņemt laiku, cik ātri viņa aizbrauc turp un atpakaļ pa manu ceļu.Teikšu tikai to, ka viņa ar to lielo dzelteno pasta busiņu brauc ātrāk nekā kaimiņi ar savu sarkano žiguli [kurš tagad mētājas pļavas vidū pamests un liekas ar dažiem izsistiem logiem].Un man liekas, ka pastniece ātri vien iekļūs kādā avārijā [lai gan dīvaini, ka tas vel nav noticis]...Vai arī vienkārši atkārtos manu joku un nobrauks lejā no kalna [par incidentu, kad es to izdarīju es nevēlos runāt].Šitā rakstot atcerējos vel pāris labus atgadījumus ar braukšanu.Teiksim, kā toreiz affair man vel sīkākam esot ļāva pabraukt ar tauriju.Protams pirmajā robā, man izdevās izspiest līdz kādiem 40-50 km/h :D [pēc nostāstiem ir zināms, ka ar to pašu tauriju vienreiz tika ārdīts lauks, un pasažieru skaits tajā mazajā automobīlī bija ievērojams].Takad stāv kaut kur kūtī ar tukšām riepām, noņemtu kapotu un uz aizmugurējā stikla uzlīmētām līmlaplēvēm vārdu- AFFAIR :D .Bet par pastnieci [arī pašu pastu] ģimene jau šausminās un lamā vairākus mēnešus.Un pēc skaļā trokšņa es tikko sapratu, ka viņa aizbrauca atpakaļ.Šis laikam ir viens no pēdējā laika lielākajiem rakstiem un tik un tā neviens to droši vien neizlasīs.
Secinājums- es gribu strādāt pastā un pastu pievadāt ar dzeltenu taurīju pa ceļiem lidojot uz 100 km/h + kā mūsu pastniece piepelnīties vel pārvadājot cilvēkus.
Realizācija- šovakar ar vecāku atvestajiem kokteiļiem noiet lejā un beigās guļot gultā klausīties Sevendust.Un varbūt palasīt Grīna Melno jātnieku.Dabūt vel pietiekami daudz atmirušu smadzeņu šūnu lai mirstošais LV pasts pieņemtu mani darbā.Uzaudzēt riepu.Nogriezt matus uz 0 un katra teikuma galā teikt trīs burtu kombināciju.

Secinājums- klausoties mūziku un dziedot līdzi, telefons pie lādētāja ļoti labi atgādina mikrafonu.
Istabā deg svece, skan KoRn un es bez krekla ārdos pa istabu kurā temperatūra ir +27 .Cenšoties dziedāt līdzi un kratīt matus...Un tagad skan dziesma, kas savulaiku ļoti palīdzēja...

Un mēness mani sveicina ar saviem mākoņu karapulkiem.Un zeme skūpsta man seju, kad bez spēka pie tās krītu...

Un tagad bez spēka atkrītu gultā...Uz kājām siltu vēju pūš sildītājs.Un dungoju dziesmu un ritmā kustinu pēdu.Gultas pārvalki šonakt ir īpaši mīksti.Negribu lai pienāk pirmdiena.Gulēt mājās.Varbūt vēlvienu reizi saslimt un iet slimnīcā.Pie sistēmas būtu jautri.Gulēt un zīmēt, vai rakstīt.Tad no visa varbūt varētu atpūsties un tad varbūt man reiz būtu miers...